====== Direktoru atstātās pēdas ====== **25. II Dundagas vidusskolā uz tikšanos ar interesentiem atsaucās visi 6 bijušie šīs mācību iestādes vadītāji no 1977. gada līdz 2009. gadam: Jautrīte Freimute, Lūcija Zepa, Vilnis Vadonis, Māris Pētersons, Imants Brusbārdis un Uldis Katlaps.** {{gallery>:zinas:2010:03:direktori?showtitle&3&modsort}} ====== ====== ^ Dundagas vidusskolas direktori \\ no 1977. g. līdz 2010. g. ^^ |Jautrīte Freimute | 1977–1988 | |Lūcija Zepa | 1988–1990 | |Vilnis Vadonis | 1990–1994 | |Māris Pētersons | 1994–1998 | |Imants Brusbārdis | 1998–2002 | |Uldis Katlaps | 2002–2009 | |Aiga Štrausa | 2009 | Kā pastāstīja tagadējā direktore Aiga Štrausa, šogad, gatavojoties salidojumam un vidusskolas 65. dzimšanas dienai, notiek dažādi pasākumi, arī šī tikšanās saistīta ar rudenī gaidāmajiem svētkiem. Viņa vēlēja, lai šī diena visiem ir kā svētki, un dāvanā katrs bijušais direktors saņēma pa brīnišķīgam, garšīgam, Dundagas vidusskolā veidotam ananāsam. Iesākumā ārpusklases darba organizatore Inese Namsone aicināja direktorus paceļot atmiņā. Uz ekrāna redzamajos attēlos viņiem bija jāatceras, kas tas par notikumu. Taču galvenā sarunas tēma bija — direktoru atstātās pēdas Dundagas vidusskolā, jo katrs no viņiem ar savu personību un darbu kaut kādā veidā ir devuši ieguldījumu skolas attīstībā. Interesanti, ka U. Katlaps atzina — kļūdams par direktoru, viņš ļoti centies saglabāt skolu tādā līmenī, kāda tā bijusi iepriekšējā direktora I. Brusbārža laikā. Savukārt I. Brusbārdis, kļūdams par skolas vadītāju, tieši tāpat domājis par sevi un direktoru M. Pētersonu. Kādas pēdas tad katrs no viņiem atstājis? U. Katlapa laikā ieviesa e-klasi, izveidoja korekcijas klasi un mājas lapu. I. Brusbārdis jūtas gandarīts, ka radīta skolas simbolika un karogs, ieviesti karoga svētki, kuros labākie skolēni fotografējas pie skolas karoga. Laika gaitā par skolas logo kļuvusi Daces Čoderes veidotā zīme no skolas karoga. I. Brusbārdis sacīja, ka daļēji lepojas ar M. Pētersona ideju par tūrisma klasi, kas bija iecerēta kā Dundagas vidusskolas pievilkšanas spēks. Ja būtu direktors, viņš šai programmai vēl klāt pieliktu angļu valodu, aktiermeistarību un spēcīgu vispārējo programmu. Diemžēl tūrisma programma savu mērķi nesasniedza ne viņa, ne citu kolēģu laikā, jo tā prasīja lielu finansējumu, pie kāda tikt neizdevās. M. Pētersons savā skolas vadīšanas laikā saprata, ka Dundagai jābūt īpašai ar savām programmām: tūrismu un meža apsaimniekošanu. Sākās projektu laiks, arī skolā tos rakstīja. Notika Sorosa fonda–Latvija semināri, projektu nedēļas, skolas datorizācija. M. Pētersona vadībā mainījās ēdināšanas sistēma: nebija vairs kopgalda, bet skolēni un skolotāji paši izvēlējās, ko ēst. Apkalpoja privāta firma. Viņš arī uzsāka tradīciju 1. septembrī aicināt skolēnus un skolotājus uz īpašu, mācību gada iesākuma dievkalpojumu un pīt Adventa vainagu. Smagākais pārdzīvojums — «Mazajā skolā» uzsprāga katlu māja. Paldies Dievam, neviens necieta. V. Vadonis atzina, ka to katlu, kas M. Pētersona laikā uzsprāga, viņa laikā ielika. Toreiz daļēji bija padomju laiki, daļēji neatkarība. Visvairāk enerģijas paņēma dažādas saimnieciskas lietas. Iegādājās skatuvei aizkarus, orķestrim — instrumentus. Viņš uzteica labo vadības komandu, īpaši mācību daļas vadītāju Kārli Čoderu un savu vietnieci saimnieciskajā darbā Dzidru Reinbergu. L. Zepa atzina, ka pēc aicinājuma ir skolotāja, nevis administratore. Taču ir dzīvojusi laikā, kad jāpaklausa vienīgās partijas disciplīnai, tāpēc arī kļuva par direktori. Tas notika juku laikā: padomija bruka, brīva valsts vēl nebija. Veikali bija tukši, un naudu nebija, kur likt. L. Zepa sacīja, ka nekādu augstu mērķi nemaz nevarēja izvirzīt, galvenais bija ieviest elementāru kārtību skolā. Vissmagākais pārdzīvojums — ugunsgrēks pilī. Atstātās pēdas skolā — nomainītais sporta zāles jumts. J. Freimute par direktori šeit nostrādājusi visilgāk — 11 gadus un visus padomju laikos. Viņa atcerējās, ka bijis viegli strādāt spēcīgās komandas dēļ: katrs darījis savu darbu. Direktore pati vairāk varējusi nodarboties ar pils glābšanas lietām, novada vēstures izpēti. Viņas laikā sākta literārā novadpētniecība, kas atzinīgi novērtēta. Āķīgs bija I. Namsones uzdotais jautājums: «Kāds bijis jūsu direktora krēsls?» Taču bijušie skolas vadītāji lieliski tika galā ar atbildēm. Noskaidrojās, ka visi viņi sēdējuši uz viena un tā paša krēsla tiešā nozīmē. Vien U. Katlapa laikā tas ticis nomainīts pret modernu, grozāmu krēslu ar ritentiņiem. U. Katlaps atzina, ka pārnestā nozīmē krēsls bijis pietiekami patīkams, viņš atceras savu laiku kā ļoti pozitīvu, tiesa, kad klājies grūtāk, tad būtu vēlējies, lai tas ir vēl mīkstāks. Bet vispār viņam nav sajūtas, ka te vairs nebūtu, jo reizi nedēļā tik un tā ir darīšanas skolā. I. Brusbārdis savukārt sacīja, ka neko nenožēlo no tā, kas bijis, laiks bijis interesants. M. Pētersons arī uzskata, ka tas bijis aizraujošs laiks, taču atzina, ka esot bijis par jaunu, jo bijušas lietas, ko nav varējis aptvert. V. Vadonis teica, ka nav bijis vilinājuma būt par vadītāju, tuvāks viņam bijis skolotāja darbs. L. Zepa sacīja: «Krēsls man nekad nav bijis svarīgs. Paldies Vilnim Vadonim, kas to pārņēma». Pateicības vārdus visiem direktoriem, kas palīdzējuši izaugt, sacīja Sarmīte Dinsberga, mācību daļas vadītāja. Ar muzikāliem priekšnesumiem direktorus sveica skolas instrumentālais ansamblis «Cath-up», Santa Namsone un Artūrs Šnikvalds, viktorīnas jautājumus bija sagatavojis skolēnu pašpārvaldes vadītājs Klāvs Cirvelis. Nobeigumā bijušie direktori sacīja paldies par uzaicinājumu un novēlēja skolēniem ņemt atbalstu no saviem skolotājiem, kas ir zelta vērti, bet skolotājiem simboliski dāvināja krūzi, «lai nekad nepietrūkst pavasara dzēriena, jo vienmēr jau kādai vālodzei slāpst». Kaut gan zāle nebija pilna, visi, kas bija ieradušies, pasākumā piedalījās ar lielu interesi. Arī skolēni atzina, ka tikšanās bijusi ļoti saistoša un viņiem patikusi. //Diānas Siliņas teksts un foto // {{tag>skola notikums}} ~~DISCUSSION~~