Satura rādītājs

Cik bagāti esam?

Aprīļa beigās Slīteres nacionālā parka administrācijas (SNPA) darbinieki piedalījās Baltijas jūras reģiona pārrobežu sadarbības programmas projekta «Baltijas Zaļā josta» otrajā forumā Palangā, Lietuvā.

Projektā iesaistīti 15 partneri no valsts un nevalstiskajām organizācijām Vācijā, Polijā, Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. Iepazīstoties ar partneru paveikto kopš 2008. gada nogales, raisās pārdomas. Tā, piemēram, kāda nevalstiska dabas aizsardzības organizācija Vācijā cenšas pievērst sabiedrības uzmanību, lai nosargātu iesāļo purvu industriālā teritorijā Ziemeļvācijā, Baltijas jūras krastā. Starp ķimikāliju cisternām un ostas termināļiem pārsimt kvadrātmetru platībā saglabājies gabaliņš dabiska mitrāja, kurā sastopamas retas, iesāļajiem purviem raksturīgas augu un dzīvnieku sabiedrības. Pirms šīs teritorijas pārveidošanas tur bijuši nepārredzami, nepārejami purvi. Nu atlikuši tikai nedaudzi. Būtu tikai cilvēcīgi atļaut aborigēniem — augiem un dzīvniekiem — šeit palikt un izdzīvot. Nevalstisko organizāciju cīkstēšanās ar uzņēmējiem un valsts iestādēm par dabas aizsardzību Vācijā mēdz būt sekmīga tikai tad, ja izdodas piesaistīt sabiedrības uzmanību un atbalstu. Sabiedrības attieksme pret dabas aizsardzību lielākoties ir ļoti labvēlīga, un lēmējvara nevar to neņemt vērā. Tā, šķiet, ir demokrātiskas valsts iezīme. Vācijā cilvēki dzīvo bagātāk nekā Baltijas valstīs, jo dabas resursus apsaimnieko intensīvāk. Vācu kolēģi mūs neizprata, kad teicām, ka dabas aizsardzība Latvijā, Lietuvā un Igaunijā nav svira, ar kuru var panākt sabiedrības atsaucību. Vai dabas labklājība Latvijā ir tik pašsaprotama un nešķiet kopjama? Vai novērtēt spējam tikai neglābjami zaudēto?

Savukārt Polijas partneris stāstīja, kādas pūles pieliekot, lai pārliecinātu lauku fermerus strādāt draudzīgi dabai, tas ir, Baltijas jūrai, neiepludinot upēs vircu un minerālmēslus.

Sapratām, ka mēs darbojamies citādāk. Cenšamies nacionālo parku padarīt pieejamāku tūristiem, kā arī veidot mūsdienīgu piedāvājumu interneta vidē. Veidojam jaunu dabas taku no Mazirbes līdz Sīkragam pa veco mazbānīša stigu. Jau šogad atjaunosim iespēju kājāmgājējiem un riteņbraucējiem šķērsot Mazirbes upi un Ķikānu vietās, kur savulaik bija mazbānīša tilti. Esam izdevuši bukletu tūristiem par mazbānīša vēsturi (1916 — 1963), kā arī projektam veltītas «Slīteres NP Ziņas». Skatu no Šlīteres bākas jumta tagad var baudīt ikviens interneta lietotājs visā pasaulē, ieejot mājaslapā www.slitere.lv. Šajā lapā sadaļā «Vērosim dabu kopā» regulāri varat lasīt, kas notiek Slīteres mežā, un apskatīt dzīvnieku kustīgas un nekustīgas bildes. Otrs projekta partneris Latvijā, «Lauku ceļotājs», savā mājaslapā www.celotajs.lv izveidojis militāro objektu datu bāzi, kurā varat atrast gandrīz visas padomju laika «zastavas». «Lauku ceļotājs» aicina ikvienu sūtīt atmiņas par pierobežas zonas laikiem, lai nesenā vēsture nepazustu.

Rudenī pie mums atbrauks Ķīles (Vācija) universitātes ģeogrāfijas specialitātes studenti, lai klātienē iepazītos ar Latvijas zaļo piekrasti un īpaši ar SNP. Esam zaļāki par bagāto brāli. Viņu interesi raisa tieši mazpārveidotā daba aizsargājamās teritorijās. Tas, kā pašiem trūkst.

Latvija ar 50% meža, purviem un pļavām ir zaļa. Pagaidām. Tagad, krīzes laikā, daudzviet cērtam mežu. Šķiet, ka mazliet par daudz. Nocirstās priedes daudzviet būtu vēl varējušas augt. Peļņa par šo bagātību ir niecīga. Nākamā reize, kas varēs cirst, būs pēc 100 gadiem… Ko darīt? Jādomā pašiem.

«Baltijas Zaļā josta»

Andra Ratkeviča