Edija Tropiņa balva par uzvaru

Pērn jau 11. reizi Latvijas devītklasnieki piedalījās laikraksta «Diena» rīkotajā zināšanu konkursā «Kas notiek?». Šoreiz skaisti valstī nodunējis Dundagas vārds: par uzvarētāju Kurzemē kļuva Dundagas vidusskolas 9.b klases skolēns Edijs Tropiņš.

26. II viņš kopā ar visnozīmīgākajiem cilvēkiem pavadīja brīnišķīgu dienu Rīgā. Par to stāsta Edija mamma Gunita Tropiņa.

Vispirms jau ik pa laikam saņēmām vairākas vēstules no Antras Gailes, «Dienas mediju» sabiedrisko attiecību nodaļas projektu vadītājas. Viņa iepazīstināja mūs ar to, kas paredzēts pasākumā, informēja, ka Edijam jāsagatavo prezentācija par sevi, ka sarīkojumā būs iespēja intervēt vairākus Latvijā pazīstamus cilvēkus.

Uz Rīgu devāmies visa ģimene — mēs ar vīru Ivaru un visiem 3 bērniem: Ediju, Evitu un Ernestu. Kopā ar mums bija arī Ivara brālis un mans brālis, kas ir Edija krusttēvs, skolotājas: Edija tagadējā audzinātāja Iveta Kundecka, «Mazās skolas» audzinātāja Marita Čaunāne un Sarmīte Dinsberga.

Galvaspilsētā vispirms apmeklējām Saeimu. Tur viss izskatījās citādāks, nekā vērojot televīzijas raidījumos. Telpā, kur deputāti diskutē, bija tumši sarkanas sienas. Tad nodomāju, kā var pieņemt lēmumus vietā, kas ir tik nomācoši tumša. Zāle dzīvē izrādījās mazāka, nekā bijām iedomājušies. Interesanti, ka Saeimā darbojas stenogrāfs. Deputātu runāto ieraksta datorā, bet izsaucienus no zāles pieraksta

stenogrāfs. Gribējām zināt, vai darbs tautas kalpiem tiešām ir tik nogurdinošs, ka viņi reizēm pat sēžu laikā snauž. Izrādās — likumprojektu pieņemšana ilgst pat līdz pusgadam un katrs jau zina, ko kurš sacīs, ietekmēt kaut ko ir ļoti grūti. Zālē noteikta līnija, ko nedrīkst pārkāpt, tāpat katram deputātam ir sava vieta, kurā neviens cits nedrīkst apsēsties. Par piemiņu, ka šeit būts, nofotografējāmies zālē pie tribīnes.

Tālāk mūs veda uz laikraksta «Diena» centru. Tas bija ļoti iespaidīgs: sajūta tāda, it kā tu būtu augšā uz klāja, zem tevis arī ir klājs, viss pilns ar cilvēkiem. Mala, kur ļaudis sēdēja, bija no stikla. Bijām ekskursijā uz tipogrāfiju. Avīzi iespiež datorizēti. Man jau likās, ka tur ir pietiekami liels troksnis, bet mums pastāstīja, ka naktī, kad tipogrāfija sāk strādāt, tas ir daudz skaļāks. Darbinieki lieto austiņas. Redzējām lielos papīra ruļļus, kas sver 1500 kg.

Pēc tam devāmies uz prezidenta pili. Pagāja laiks, kamēr visi tikām iekšā pa vārtiem: no katras Latvija daļas bija aicināti pa zinošākajam skolēnam un erudītākajai klasei. Pilī katrā telpā atradās pa pulkstenim un spogulim. Gids asprātīgi apspēlēja, kāpēc ir spoguļi. Jebkurš cilvēks, nonācis pie prezidenta, ir satraucies, bet, kad ieskatās spogulī un pretī ierauga kādu pazīstamu, nomierinās.

Sasveicināšanās un mūsu grupiņas fotografēšanās kopā ar prezidentu bija kā viens mirklis, tad devāmies blakus zālē. Kad visi bija sasveicinājušies, zālē no otras puses ienāca Valdis Zatlers un teica runu. Viņš stāstīja piemēru no savas dzīves, kad jaunībā spēlējis basketbolu. Treneris jautājis savai komandai, kuri ir visstiprākie. Prezidents savukārt jauniešiem jautāja: Kuri ir visgudrākie? Zālē atskan nepārliecinošs «mēs». Nu jā, mēs jau arī toreiz tāpat atbildējām un treneris teicis, ka tad labus rezultātus nav ko gaidīt. Prezidents vēlreiz prasa — kuri tad ir visgudrākie? Nu atskanēja skaidra un spēcīga atbilde — «mēs»! Prezidents novēlēja, lai ar tādu domu arī dzīvo šī konkursa uzvarētāji. Prezidents jauki aprunājās ar ikvienu individuālo konkursa uzvarētāju un katru klasi. Mums viņš pajautāja, kuri Latvijas prezidenti bijuši Dundagā. Nosaucām Kārli Ulmani, kas ceļu uztaisīja, un Gunti Ulmani. Parunājām par ģimenes un dzimtas nozīmi. Sarunas nobeigumā uzaicinājām V. Zatleru uz Dundagu.

Tālāk devāmies uz Eiropas Savienības māju, kur tikāmies ar Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāju Ivetu Šulcu. Šeit mēs baudījām gardas pusdienas.

Lai jaunieši šajā dienā arī izkustētos, mūs visus aicināja uz boulinga centru, kas atradās netālu no «Dienas» redakcijas. Arī es izmēģināju roku. Man patika.

Noslēgumā uzvarētājus sagaidīja apbalvošana «Swedbankas» centrālajā ēkā. Pasākumu atklājot, ļoti skaisti vijoles spēlēja zēns un meitene no Rīgas Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas, dalībnieki no konkursa uzvarētāju klasēm. Tas uzreiz radīja vēl jaukāku noskaņu. Sekoja uzrunas un apbalvošana. Sirsnība un cieņa izpaudās pret uzvarētājiem, jo vispirms noskatījās katra uzvarētāja un klases prezentāciju, tad viņus apbalvoja. Jau pati diena bija balva, bet vēl katrs uzvarētājs saņēma diplomu, kausu un žurnāla «Ilustrētā Zinātne» abonementu.

Pēc apbalvošanas ikvienam bija iespēja uzdot jautājumus, jo uz interviju bija ieradušies vairāki interesanti cilvēki.

Vakara noslēgumā vēl visus gaidīja svētku vakariņas un atvadīšanās.

Otrajā dienā e-pastā saņēmām pateicības vēstuli par piedalīšanos. Paldies «Dienai» par atmaksāto degvielu, tas bija liels atspaids. Ļoti būtiski arī, ka Edijs drīkstēja aicināt līdzi viņam pašus nozīmīgākos cilvēkus.

Nākamajā gadā devītklasniece būs meita Evita. Edijs domā, ka viņai šajā konkursā būs liela konkurence jau tepat, Dundagā, jo viņš draudzējas ar Edvīnu Emerbergu, kas arī būs 9.klasē un ar ko abi pārspriež jautājumus par sportu un politiku.

Diāna Siliņa

You could leave a comment if you were logged in.
arhivs/vecas_zinas/2010/2010.03.09.edijs_tropins.txt · Labota: d.m.Y H:i (ārpussistēmas labojums)
Recent changes RSS feed Creative Commons License Donate Minima Template by Wikidesign Driven by DokuWiki