Lībieši

Lībieši ir viena no septiņām Baltijas jūras somu tautām. Viņu pirmsenči – Baltijas jūras somu ciltis – Latvijas teritorijā konstatējami jau ap 3300. gadu pirms mūsu ēras. Ilgā etnoģenēzes procesā no šīm ciltīm izveidojās patstāvīgs lībiešu etnoss ar savu valodu un kultūru, kuras lielākais uzplaukuma periods bijis X – XIII gs. Lībieši Latvijā vienmēr ir bijis pats mazākais etnoss un ilgus gadsimtus tikuši pakļauti etniskai un lingvistiskai asimilācijai, postošiem kariem un arī piespiedu pārvietošanai.

Vēstures avotos pirmās drošās ziņas par lībiešiem saglabājušās Krievzemes hronikā «Pagājušo laiku stāsts», kur lībieši (либь) minēti pie tautām, kuras XII gadsimtā maksājušas meslus Krievzemei. Kopš XII gadsimta 80. gadiem rakstos atrodamas sistemātiskas ziņas par lībiešu vēsturi. Te pirmām kārtām minama Indriķa Livonijas hronika (XII gs. beigas – XIII gs. sākums). Šai laikā lībieši dzīvojuši Daugavas labajā krastā līdz Aizkrauklei un apmēram 60 – 100 km platā joslā gar Rīgas jūras līci, kā arī Ziemeļkurzemē un dažos novados Daugavas kreisajā krastā.

Kamēr vien vēsture piemin lībiešus, viņi Latvijas teritorijā nav bijuši lielā skaitā. XIII gs. sākumā tagadējās Latvijas teritorijā lībieši bijuši aptuveni 20% no iedzīvotāju kopskaita. Pirmo lielo iznīcinošo triecienu lībieši saņēma XII un XIII gadsimtā, kad mūsu zemi iekaroja vācu krustneši. Viņi pakļāva sev kā lībiešus, tā arī viņu kaimiņus – baltu ciltis. Daļu Latvijas un Igaunijas teritoriju iekarotāji nosauca latīniski par Livonia. Vēlāk šo teritoriju karodami pārstaigāja krievi, poļi, zviedri, sakši, franči, izpostīdami mājvietas un iznīcinādami iedzīvotājus. Neatgriezenisku postu lībiešu etnosam nodarīja arī Lielais mēris 1710. gadā.

Vēsturisko apstākļu spiesti lībieši pamazām asimilējās ar latviešu ciltīm, kas konsolidējās par latviešu tautu. Vidzemē lībiešu valoda beidza skanēt XIX gadsimta otrajā pusē. Lībieši kā viendabīga etniska grupa visilgāk saglabājās Ziemeļkurzemē, Baltijas jūras piekrastē apmēram 60 km garā un 2 – 5 km platā joslā starp Ventspili un Kolkasragu, kur dzīvoja 12 lībiešu ciemos – Lūžņās (Lūž), Miķeltornī (Pizā), Lielirbē (Īra), Jaunciemā (Ūžkilā), Sīkragā(Sīkrõg), Mazirbē (Irē), Košragā (Koštrõg), Pitragā (Pitrõg), Saunagā (Sänag), Vaidē (Vaid), Kolkā (Kūolka), Melnsilā (Mustānum).

Lībiešu skaits nebija liels. Statistika rāda, ka 1881. gadā Kurzemē lībiešu valodu pratuši 2374 cilvēki. Bet pēc 1935. gada tautskaites datiem Kurzemes jūrmalas lībiešu ciemos no 2746 iedzīvotājiem 892 bija lībieši, no viņiem tikai 214 cilvēki ģimenē kā sarunu valodu lietoja lībiešu valodu. Minētā tautskaite rāda, ka Kolkā 1935. gadā dzīvoja 343 iedzīvotāji, no kuriem 145 jeb 42% bija lībieši. No tiem tikai 21 lībietis dzimto valodu lietoja arī ģimenē, bet 97 lībieši dzimto valodu prata, bet ģimenē vairs nelietoja. 27 lībieši dzimto valodu neprata nemaz.

Līdz ar ekonomisko attīstību straujāki kļuva lībiešu un latviešu saplūšanas tempi. Tos sevišķi veicināja lielie vēsturiskie notikumi – Pirmais un Otrais pasaules karš. Lībiešus izdzina no viņu dzīves vietām, daļa vīriešu krita karā, daudzi aizklīda pasaulē un jūrmalas ciemos vairs neatgriezās. Lībiešu skaitu samazināja arī padomju varas deportācijas uz Sibīriju un Ziemeļkrieviju 1941. un 1949. gadā. Sevišķu postu lībiešu kopienai nodarīja padomju okupācijas laiks pēc Otrā pasaules kara. Ziemeļkurzeme bija kļuvusi par pierobežas zonu, lībiešu ciemos izvietojās krievu militārās bāzes. Zvejniekiem aizliedza izbraukt jūrā un nodarboties ar tradicionālo iztikas iegūšanas veidu – zvejniecību. Viņi no mazajiem ciemiem bija spiesti pārcelties uz Ventspili, Kolku un Roju, kur zvejniecība robežsargu uzraudzībā bija iespējama. Sakarā ar iedzīvotāju samazināšanos lībiešu ciemos, tika slēgtas skolas, veikali. Šie apstākļi noveda pie tā, ka zvejniekciemi kļuva tukšāki. Lūžņa, Lielirbe un Jaunciems praktiski izzuda kā apdzīvotas teritorijas.

Rietumlībieši dēvēja sevi par rāndalizt (jūrmalnieki) un austrumlībieši par kalāmīed(zvejnieki). Lībiešu valoda rāndakēļ (jūrmalnieku valoda) iedalījās rietumu un austrumu izloksnēs. Lībiešu valodu kā dzimto valodu runā vairs tikai Kanādā dzīvojošā lībiete Grizelde Kristiņa (dz. Bertholde, 1910. gadā Vaidē), bet 20. gadsimta sākumā lībiešu valodā runāja vēl pāris tūkstoši cilvēku. Patreiz lībiešu valodas zinātāju skaits Latvijā varētu būt 10-20 cilvēku, kuri valodu apguvuši vai nu Tartu universitātē, vai valodas kursos Latvijā, vai pašmācības ceļā. Kopīgo nosaukumu līvli (lībietis) lībieši sāka lietot nacionālās atmodas laikos pēc Pirmā pasaules kara.

Lībiešu valoda pieder pie somugru valodas saimes Baltijas jūras somu valodas atzara. Lībiešiem ir sava rakstu valoda ar latīņu burtiem, kas sāka attīstīties 19. gadsimta vidū, pateicoties somu un igauņu valodniekiem, kas pētīja un apguva šo valodu, sastādīja tajā vārdnīcu, gramatiku un tekstu paraugus. Pirmās grāmatas lībiešu valodā bija Mateja evaņģēliji, kas iznāca Londonā 1863. gadā.

Latvijas brīvvalsts laikā – no 1918. līdz 1940. gadam – lībieši piedzīvoja nacionālās kultūras uzplaukumu. Lībiešu valodas saglabāšanu un kultūras attīstību veicināja lībiešu sabiedriskā organizācija Līvõd Īt (Līvu savienība), kas tika nodibināta 1923. gada 2.aprīlī, tā darbojās līdz 1940. gadam. Lībiešu valodā tika izdotas sešas lasāmgrāmatas, lībiešu – vācu vārdnīca, tautasdziesmu krājums un nošu krājumi, Jaunā Derība un garīgo dziesmu grāmata. Lībiešu valodā no 1931. – 1939. gadam iznāca arī mēnešraksts Līvli (Lībietis).

Šai posmā lībiešu kultūras vērtību saglabāšanā un lībiešu pašapziņas celšanā sevišķi nopelni bija zinātniekiem – somu valodniekam, Helsinku un Tērbatas universitātes profesoram Lauri Einaram Ketunenam (Kettunen, 1885-1963) un igauņu valodniekam, folkloristam, filoloģijas zinātņu doktoram Oskaram Loritsam (Loorits,1900-1961), kā arī pašiem lībiešiem – dzejniekam un kultūras darbiniekam Kārlim Staltem (1870–1947), lībiešu skolotājam Mārtiņam Lepstem (1881–1958), lībiešu sabiedriskajam darbiniekam, zvejniekam Didriķim Volganskim (1884-1968), skolotājam, lībiešu valodas un tradīciju labam zinātājam Pēterim Dambergam (1909–1987).

Jūra, zemas smilšu pludmales, bāli dzeltenīgas kāpas, kas paceļas meža malā, starp tām purvainas vigas un nelieli smilšaini lauki – šāda ir Kurzemes lībiešu ciemu ainava.

Lībiešu ciemi bija nelieli viensētu tipa ciemi. Starp piekrastes kāpām uzceltās ēkas no jūras puses nebija redzamas. Tikai valgumi, tīklu būdas un vabas liecināja par ciemu esamību.

Vēl 20. gadsimta sākumā vecajās lībiešu ēkās bija vērojamas latviešu un lietuviešu būvniecības stilam raksturīgās arhaiskās iezīmes. Par tādām uzskatāms dūmnams, kas bija īpaša no baļķiem būvēta virtuves ēka. Grīdas idū bija vaļējs pavards un virs tā uz garenvirzienā novietota ārda iekarināts katls. Dūmnamā tika veikti dažādi saimniecības darbi – alus darīšana, veļas mazgāšana, lopu kaušana, ēdiena pagatavošana vasarā, turpat arī ēda. Uz nama kārtīm tika žāvētas butes, renģes un brētliņas. Dūmnams kā pavarda kambaris saglabājās arī lībiešu vecajās dzīvojamajās ēkās, kuras sastāvēja no dzīvojamās istabas un priekšnama. Priekšnamā nebija logu, tajā atradās zemes grīda, vaļējs pavards un ārdi katlu iekāršanai. Pavarda telpa pildīja arī priekšnama funkcijas. Istabas krāsns tika kurināta no priekšnama. Priekšnama otrajā pusē reizēm izbūvēja arī otru dzīvojamo istabu. Papildu vieta tika iegūta arī, pagarinot dzīvojamo māju ar jaunu istabu, virtuvi vai kambari. Šādi bijusī pavarda telpa kļuva par priekšnamu ēkas otrajā pusē.

Saimniecības ēkas bija novietotas ap dzīvojamo ēku. Klēts bija divdaļīga, un divas blakus klētis atradās zem kopīga jumta vai veidoja vienu īpašu ēku. Divdaļīgās ēkas durvis bija tās garajā sānā. Kūts ēkā ietilpa arī siena šķūnis un tai piekļautā nojume, kas tika izmantota par ratnīcu. Pirts atradās akas tuvumā, bet rija — ārpus pagalma. Rijas ēkā ietilpa arī piedarbs un siena šķūnis. Piedarbs atradās ēkas galā, un tajā notika kulšana.

Vecajām lībiešu ēkām bija divslīpju seglu jumts. Uz āķiem atbalstīta nokare un smagie jumta baļķi turēja lubu klājumu. Pēc jumta konstrukcijas lībiešu ēkas atbilst latviešu un kopumā Austrumeiropas būvniecības tradīcijām. Ēkas galvenokārt tika būvētas uz masīviem pamata baļķiem tieši uz zemes.

Ar lubām apjumtās zvejnieku tīklu būdas atradās krasta tuvumā. Tajās nolika tīklus, kad tie bija izžuvuši uz vabām. Valgumu tuvumā uzbūvētās vabas izgatavoja no balstošām koka kārtīm, kuras uzslēja rindās smilšainajā zemē paralēli krastam.

Kurzemes piekrastē zvejoja siļķes, brētliņas, butes un mencas. Siļķes un brētliņas zvejoja ar tīkliem un murdiem agrā pavasarī un rudenī. Butes zvejoja ar vadiem galvenokārt vasarā. Vadam bija lielais un mazais spārns. To galos bija piestiprināti velkamie koki, pie kuriem bija piesietas garas velkamās virves. Spārna aizmugurē kā gremds bija piestiprināts akmens. Pie virvēm piestiprinātie biedēkļi lika butēm atrasties starp velkamajām virvēm. Zemajā piekrastes ūdenī iespiestās butes izcēla ar žebērkli. Mencas galvenokārt ķēra ar āķiem, nārstojošas mencas – ar tīkliem. Butes tīrīja un sālīja. Sālsūdenī zivis stāvēja dažas dienas, tad tās izņēma un uzdūra uz kūpināšanas virbiem. Tos pakāra no vecām laivām būvētā kūpinātavā vai agrākos laikos – dūmnamā. Zem virbiem tika iekurta lēna uguns, kuras siltumā un dūmos butes izžāvējās un bija gatavas ēšanai un pārdošanai.

Dravniecība lībiešiem bija svarīga vēl 20. gadsimta sākumā. Senāk medus tika vākts no bišu kokos mājojošām bišu saimēm. Bišu koki bija dabiski dobi vai speciāli izdobti koki. Bišu skrejas uz ziemu tika aizklātas. Lībiešu sētu tuvumā novietotie bišu stropi aizvietoja dabīgos bišu kokus 19. gadsimta vidū.

Līdztekus zvejniecībai un lopkopībai svarīgs iztikas avots bija arī zemkopība. Lībieši par savu zemi ieguvušiem mazzemniekiem kļuva pēc Pirmā pasaules kara. Smilšainajos laukos tika audzēti mieži, auzas, vasaras rudzi un kartupeļi. Ar brūnaļģēm un jūras dūņām mēslotajos laukos labi auga kartupeļi.

Ar izkapti nopļauto labību sasēja kūlīšos. Apžuvušos kūlīšus nogādāja uz riju žāvēšanai uz ārdiem. Pēc tam sausos kūlīšus izklāja uz grīdas. Labību kūla ar spriguļiem vai arī ar diviem trim zirgiem, kurus dzina pa labības klājienu aplī. Vasarājus kūla mīņājot ar kājām. Pēc kulšanas pelavas savāca ar dakšām. Ar pelavām sajauktos graudus sabēra kaudzē šķūņa atvērto durvju priekšā un vētīja. Gaisa plūsma atšķīra graudus no pelavām.

Laivu būvēšanai izmantoja piekrastes priedes. Zvejas laiva, kuras aprīkojumā ietilpa paceļams un nolaižams masts ar buru un priekšgala buru, atgādināja Igaunijas piekrastes salās lietotās laivas.

Pēc 18. gadsimta ziņām sievietes lietoja lielu, ar sudraba saktu uz krūtīm saspraužamu villaini. Šāda villaine raksturīga Baltijas zemēm un Somijai, un tās saknes meklējamas jau senvēsturē. Ar villaini, dodoties ārpus telpām, tika pārklāta galva un pleci. 19. gadsimta beigās sieviešu tautastērpā ietilpa balta villaine (kõrtan) un šaursvītroti svārki (trīplimi gūngaseŗk). Svārku svītras bija sarkanas un melnas. Svārku apakšmalu rotāja piešūtas krāsainas lentes. Bez šaursvītrotajiem svārkiem valkāja arī melnus svārkus, kuru apakšmalā bija 3-4 sarkanas svītras.

Precētas sievas pazīmes bija mutes lakats (mundags) un trīsdaļīga aube. Mundags bija garš, šaurs, balts lakats. Tas pilnībā aizklāja zodu un vaigus. Lakats tika sasiets uz pakauša. Par šāda lakata lietošanu ir ziņas no Sāmsalas jau 17. gadsimtā. Trīsdaļīgo aubi šuva no trim auduma gabaliem. Cepures aizmugures daļā greznojumam piešuva auduma rozītes un stikla pērlītes.

Vīrieši un sievietes valkāja no viena ādas gabala izgatavotas pastalas un no kārklu mizām šķērsvirzienā sapītas vīzes. Tādas pašas pastalas izmantoja Igaunijas ziemeļrietumu salās dzīvojušie zviedri. Latvieši, lietuvieši, igauņi un baltkrievi lietoja tādā pašā tehnikā izgatavotas vīzes.

Līdz ar Latvijas valsts Neatkarības deklarācijas pasludināšanu 1990. gada 4. maijā lībiešiem sākās jauni laiki. 1991. gada 19. marta Latvijas likumā «Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju» norādīts, ka Latvijas Republikā dzīvo latviešu nācija, sena pamattautība – lībieši, kā arī nacionālas un etniskas grupas. Likuma 4.pants nosaka, ka Latvijas Republikas valsts varas un pārvaldes institūcijas ir atbildīgas par Latvijas senās pamattautības – lībiešu – nacionālās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu, par viņu apdzīvotās teritorijas sociāli ekonomiskās infrastruktūras atjaunošanu un attīstību.

No 1991. gada līdz 2004. gada 2. februārim darbojās Valsts īpaši aizsargājamā lībiešu kultūrvēsturiskā teritorija Līvõd rānda (Lībiešu krasts) un tās direkcija, kas saņēma valsts budžeta dotāciju lībiešu kultūras mantojuma saglabāšanai un attīstīšanai. Kopš 2004. gada 2. februāra Līvõd rānda direkcija tika reorganizēta un tās funkciju, tiesību un saistību pārņēmējs kļuva Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības lietās sekretariāts, kura ietvaros tika nodibināta Lībiešu (līvu) lietu nodaļa. Pēc minētā sekretariāta likvidēšanas 2008. gadā lībiešu lietas nonāca Tieslietu ministrijas kompetencē.

Valsts ilgtermiņa mērķprogrammu «Lībieši Latvijā» Ministru kabinets akceptēja 1999. gada 14.decembrī. Mērķprogramma «Lībieši Latvijā» tika veidota kā virsprogramma plašam pasākumu kompleksam, kas nepieciešama, lai saglabātu un attīstītu lībiešu etnosu, lībiešu valodu, vēstures un kultūras mantojumu, ierādot tiem īpašu vietu Latvijas nacionālajā kultūras mantojumā.

Pirms Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas lībiešu atmodu ieskandināja 1972. gadā nodibinātie lībiešu dziesmu ansambļi – Līvlist Rīgā un Kāndla Ventspilī, kas darbojas joprojām. Lībiešu folkloru aktīvi popularizē arī 1977. gadā nodibinātā folkloras kopa „Skandinieki”. 1988. gadā lībieši atjaunoja savu sabiedrisko organizāciju Līvõd Īt. Tās grupas darbojas Kolkā, Mazirbē, Ventspilī, Dundagā, Staicelē, Rīgā. Kopš 1989. gada Līvu savienība organizē Mazirbē ikgadējos Lībiešu svētkus augusta pirmajā sestdienā. 1994. gadā nodibinājās sabiedriskā organizācija Līvõ kultūr sidām (Lībiešu kultūras centrs), kura savas aktivitātes galvenokārt virza lībiešu valodas, kultūras un mākslas saglabāšanā un popularizēšanā. Lībiešu tradīciju un kultūras atspoguļošanai, notikumu dokumentēšanai no 1993. gada līdz 2008. gadam iznāca mēnešraksts Līvli (Lībietis) un no 1991. līdz 2008. gadam Līvlist āigarōntõz (Lībiešu gadagrāmata).

Avots: Baiba Šuvcāne, www.nba.fi