Lietū

2010. gada 1. novembrī

Sēdēju ceļmalā pie zirgu tilta. Kaut kur koku zaros čubinājās mazkaitīgi vietējie laupītāji. Bija tumša nakts, tas gan netraucēja saskatīt vecā melnbaltajā portatīvā datora ekrāna rādīto. Strādāju, kamēr uznāca stiprs lietus un dators no samirkšanas izslēdzās. Ieliku to somā, uzkāru kaklā otrādi, līdz galam slēdzēju neaizvilcis, lai liekais ūdens var iztecēt laukā. Gāju uz pili. Tumsā «Ķīkaru» dārzā stāvēja 3 sievas un pukojās, ka nevar saprast, vai tā ir īsta roze, vai skārda dārza rotājums. Lai tiktu skaidrībā, esot jāgaida, kad svīdis gaisma.

Pie pienotavas jau bija sabraukušas rīta pienmašīnas. Priecājos, ka esmu uzvilcis Jura «kaulu bikses» — vismaz kāda dulna pienmašīna no aizmugures neuzbrauks virsū.

Smaržoja salijušās koku lapas. Pamazām sāka aust. Izlīdis cauri samirkušajiem jasmīniem, biju pie pils durvīm tieši uz darbalaika sākumu. Tante, kam jānodrukā viens vārds, jau gaidīja.