Parkā

2021.gada 25. novembrī

Mēģināju parkā sameklēt kāda zemes gabala robežas, bet koki bija numurēti pēc vismaz trīs dažādām sistēmām: vieniem bija numuri uz zaļa ripulīša, citiem — ar baltu krāsu uz mizas uzvilktie, vēl citiem — ar dzeltenām uzlīmēm. Nepalīdzēja pat kāda celma atvilktnē atrastie vecie daļplāni. Vēl par nelaimi iekāpu lakšos nepamanītā svaigu sūdu čupā.

Parks palika par restorānu, kurā pavārs pēc maiņas mazgāja grīdu. Pašķirstīju greznos, zeltītos vākos iesietu viņa jaunākās pavārgrāmatas tulkojumu angliski un meklēju izeju. Pirmās pagadījušās durvis izveda uz lieveni ar pirmo ledus kārtiņu pārvilktas upes krastā. Te laikam vasarā piestāj laivotāji. Griezos atpakaļ.

Durvis ēdamzāles otrā pusē izveda universālveikala plašajā ejā. Pa to gāja reti kāds apmeklētājs, jo bija atlikusi tikai pusstunda līdz veikala slēgšanai. Nevienam nebija maskas. Gaiteņa galā veikalniece tarkšķēja pa telefonu un metās slēgt vaļā izejas durvis. Es metu ar roku, lai neslēdz. Iziešu pa blakus esošajām vaļējām.