Pirms Ziemassvētkiem

Pirms 2012. gada Ziemassvētkiem.

Braucu līdzi Raitim aplūkot kaut kādus īpašumus. Vecā skola bija pagalam nolupusi. no akmens sakām un akantu lapām pie ieejas durvīm bija palikuši tikai daži rotājumi. Nofotografēju. Fotoaparāta skatumeklētājā ievēroju, ka vēl labi saglabājušies ir greznie ieejas durvju numuri. Šīm durvīm 13. tām – 12. Pabrīnījos, ka tādā lauku nomalē varējuši uzcelt tik greznu daudzdzīvokļu māju ar veselām 14 kāpņutelpām.

Projām braucot pa auto logu varēja labi saskatīt, ka uz kokos ieaugušās trīsstāvīgās1) Sarkanās skolas lēzenā jumta guļa dzērājs2).

Braucot gar dīķi, skatījos, kā pamazām krītas ūdens līmenis un dīķis būs pavisam sauss. Sausais dīķis palika par izrādēm domātu amfiteātri un es aptuveni pie Pienotavas iekārtojos pie ērtās ložas malas, kas bija izveidojusies no zāli apauguša zemes vaļņa stāvvietas malā, lai skatītos Rūdolfa Blaumaņa lugu. Darbība notika mēbeļu fabrikā. Pašā dīķa/amfiteātra/skatuves vidū auga dižs ozols. Jāšus uz ceptas pīles atlidoja resna angļu valodas skolotāja un, riņķodama kā dulna muša ap ozolu, sāka skaidrot kaut ko no gramatikas. Es dullo, džinkstošo mušu lūkoju nosist ar putekļu dauzāmo. Tā kā ātrajai mušai ne vienmēr varēja trāpīt, tad neritmiskie trāpījuma trokšņi sāka veidot tādu kā pazīstamu regtaima melodiju. Skots Džoplins?

Pamodos. Vējš grabināja kaut ko uz jumta.

1)
patiesībā ir 2 stāvi
2)
Ja mācētu laicīgi izskaidrot, pagasts būtu uz to māju aizsūtījis skursteņslauķi laicīgi, darbadienās. Esot dabūjuši meklēt skursteņslauķi Ziemsvētku vakarā ,24 XII – visa māja smakusi nost no dūmiem, skurstenis bijis pilnīgi ciet.