Tramvajā

Sestdien pēc pusdienlaika braucu ar 4. tramvaju no botāniskā dārza uz Iekšpilsētu. Aizmugurē – tā laikam vienmēr grūtdieņus pievelk – pretī apsēdās kāds piektdienas nakti pavadījis un sestdienas rītu mazliet atgulējis mājupbraucējs. Kā lai to pasaka, hmm, ievecojis jauneklis. Gadi ap trīsdesmit. Gludi skūtā galva klanās līganajās garā tramvaja astes šūpās. Melno t-krekliņu un pelēko kabataino makšķernieku vesti rotā pāris kaklā kārtas ķēdes līdz jostasvietai. Ne juvelierizstrādājumi. Tādas, kādas «Strautiņu» veikalā uz metriem no spoles nokniebj. Uz katras rokas par padsmit metāla riņķu un aproču. Bet visjaukāk pēc pusdienlaika izskatījās ķēdes gabals, kas, laikam rokai būdams par lielu, bet kaklam par mazu, bija vienkārši uzkārts uz auss. Un viegli šūpojās sagurušā pēcsvētku mājupbraucēja snauduļošanas ritmā.

Pie centrālās stacijas jauneklis izkāpa. Viņa vietā iesēdās panks. Ar pašrocīgi izšūtu un kniedētu rūtainu jaku un nošļukušu seksti visās 7 varavīksnes krāsās. Bet tas jau ir cits ceļa un cits stāsta gabals.