Skleroze

32. marta stāstiņš

Raibaispēteris juta, ka viņam ievērojami pasliktinās atmiņa.

Kad viņš naktī pa sapņiem kliedza «Mārīt, Mārīt!» un sieva — viņas vārds joprojām bija Lienīte — no rīta pieprasīja paskaidrojumus, viņš varēja tikai patiesā bezpalīdzībā paraustīt plecus. Viņam nebija ne jausmas, kas tā par Mārīti! Ļoti iespējams, ka bērnudārza pirmā audzinātāja. Bet tikpat labi viņa iepriekšējā priekšniece.

Viņš aizvien vārgāk atcerējās ne tikai vakardienas norises, bet pat tālās bērnības notikumus. Viņam juka kādreiz ar aizrautību lasītu grāmatu tēli un sajūsmā skatītu izrāžu nosaukumi. Nu kā, piemēram, sauca to filmu, kurā darbojās fotogrāfs un … Mežakuilis ar sievietes ādu? Nē, tā laikam nebija. Sieviete ar mežakuiļa ādu? Drīzāk tā, bet īsti pārliecināts viņš nebija.

Labi, štrunts par filmu nosaukumiem, bet nākotne Raibopēteri sāka nopietni baidīt. Līdz šim, par laimi, viņš sievu kļūdainos vārdos bija nosaucis tikai pa nakti. Kas notiks, kad viņš reiz gaišā dienas laikā laulāto draudzeni nosauks par Juzefu vai Eleonoru? Vai vēl trakāk — viņam pēkšņi liksies, ka mājās ielauzies svešs cilvēks, acīmredzot ļaunos nolūkos, un Raibaispēteris kā likumpaklausīgs cilvēks izsauks policiju? Pēc apstākļu noskaidrošanas viņu novietos aiz zviedru gardīnēm, un Raibajampēterim noteiks tiesu medicīnisko ekspertīzi…

Stop! Medicīnas vārds pār viņu nāca kā atskārsme. Lai nu arī tā būtu slimība! Tā tomēr nav individuāla vadiņu pārkaļķošanās, kas liecinātu tieši par viņa novecošanos. Visas pazīmes liecināja, ka tā ir briesmīga sērga, iespējams, smaga infekcijas slimība, kas pārņēmusi sabiedrību. Tieši tā — jau labu laiku neviens neko vairs neatminējās! Baņķieri neatcerējās, ka vēl pirms dažiem gadiem viņi, rūpīgi izvērtējuši katra klienta maksātspēju, spiestin spieda ņemt kredītus. Pēc tam jau kredītņēmēji aizmirsa, no kā, cik un uz kādiem noteikumiem ir aizņēmušies. Politiķi pēc vēlēšanām tūlīt vairs neatcerējās, ko pirms dažām dienām solījuši. Kaimiņš neatcerējās, cik viņš sābrim parādā…

Taisnība, vai tā tiešām viss bija, Raibajampēterim pārliecības trūka, uz atmiņu viņš vairs nepaļāvās. Taču, cik varēja izsecināt no kaimiņu un darbabiedru replikām un sievas izteicieniem tajās retajās reizēs, kad viņa ar laulāto draugu vēl runāja, tāda slimība varēja būt gan. Vispārēja amnē … amnē … amnestija, laikam.

Iespējams, viņš pats bija sagrābies kredītus ar daudzām nullēm, tikai to neatcerējās, skaitītājs bija ieslēgts un viņa pēdējā stundiņa bija tuvu. Bet tikpat labi pastāvēja pretēja iespēja: varbūt viņš kādam bija aizdevis nopietnu summu, un tagad šis blēdis izmantoja vispārējo atmiņas zudumu, lai neatdotu parādu?

Nākamā apjausma, kas nāca pār Raibopēteri, savā ģenialitātē bija pavisam vienkārša. Medicīna vienīgā var līdzēt! Jāmet kauns pie malas un jāmeklē ārsta palīdzība. Lai glābtu sevi… Taču ne tikai! Viņu virza daudz cēlāks mērķis. Izglābt citus! Es, pasaul’s daļa, atbildīgs par visu! Starp citu, pazīstams teikums. Interesanti, kas tā bija runājis? Varbūt Zaratustra? Nē, drīzāk jau kāds no pašu premjeriem. Bet kurš? Znaroks? Vītoliņš?

Drusku pacietības! Ja dakteri atminēs viņa kaites noslēpumu, tad taču tās pašas zāles varēs izrakstīt citiem amnestijas upuriem. Un tad kā daudzu glābējs viņš dabūs augstāko atzinību, ko katru gadu piešķir par izciliem nopelniem, kā nu to sauca, Pasaules Globuss … Kristāla Kristaps … eh, tas nebija tik svarīgi, turklāt drīz viņš to noskaidros!

Misijas apziņas pārņemts, Raibaispēteris devās pie daktera. Jā, viņš izglābs ne tikai savu valsti, bet visu to veidojumu … kā nu īsti sauca … Eiropas Varenība? Savienotā Atkarība?

— Par ko sūdzaties? — baltā virsvalkā tērpies ārsts pavaicāja, iepriekš piedāvājis pacientam piesēst.

— Es, pasaul’s daļa, atbildu par visu, — Raibaispēteris apņēmīgi paziņoja, ērti iekārtojies krēslā.

— Ļoti labi, tikai neuztraucieties, — dakteris bezierunu balsī paziņoja. — Bet kas jūs dara nemierīgu?

— Kāpēc jūs domājat, ka esmu nemierīgs un esmu atnācis sūdzēties? — Raibaispēteris aizdomīgi pajautāja.

— Es vaicāju tādā nozīmē, kas jums kaiš? — ārsts pacietīgi atkārtoja.

— Man… es… — Raibaispēteris raudzīja sasprindzināt atmiņu. Tad cītīgi aplūkoja roku pirkstus. Vai viņam kaut kas sāpēja? Nē. Vai kaut kas nomāca? Ne tik!

— Atkārtoju jautājumu: no kā jūs ciešat? — ārsts vēlreiz lūkoja palīdzēt ar uzvedinošu teikumu.

— Tā jau domāju, jūs esat pavārs! — Raibaispēteris triumfējoši sacīja, neatminēdamies, kāpēc bija ieradies, un pat ne to, ko ārsts nupat bija teicis. — Vai saldajā būs peldošās salas ar vaniļas mērci?

Viņš vairs neatcerējās pilnīgi neko. Un, pats galvenais, neatcerējās, ka neatceras. Un tieši tālab jutās tik labi kā nekad!

Sinla Šņizua

You could leave a comment if you were logged in.
zinas/2012.03.31.skleroze.txt · Labota: d.m.Y H:i (ārpussistēmas labojums)
Recent changes RSS feed Creative Commons License Donate Minima Template by Wikidesign Driven by DokuWiki