Janvārī Dundagas bibliotēkā skatāmas divas brīnišķīgas izstādes: no 9. I līdz 25. I — «Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss» un no 14. I līdz 31. I — «Purvu noslēpumi».

Izstāde veidota, izmantojot desmit cilvēku vēstules un likteņus. Viņi tās rakstījuši, būdami ieslodzījuma vai spaidu darbu nometnēs un nometinājuma vietās no 1941. līdz 1956. gadam. Kāpēc vēstules rakstītas uz bērza tāss? Iemesls ļoti vienkāršs — bērza tāss bieži vien bija vienīgais pieejamais materiāls apcietinājuma un izsūtījuma vietās. Taču emocionāli tai varētu būt vēl kāda nozīme — bērzi atgādināja par Latviju.

Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss 2009. gadā iekļautas UNESCO programmas «Pasaules atmiņa» Latvijas nacionālajā reģistrā. Par īpašu retumu uzskatāmas tās vēstules, kas rakstītas GULAGa nometnēs Otrā pasaules kara gados un sasniegušas adresātu. Latvijas muzejos glabājas tikai 4 tādas vēstules, kuru autors ir Tukuma advokāts Kārlis Roberts Kalevics, ko arestēja 1941. gada 14. VI, aizmuguriski piespriežot sodu — nometināšanu Vjatkas labošanas darbu nometnē par kontrrevolucionāru darbību un cīņu pret komunistisko partiju un padomju varu. Viņš izturēja tikai četrus no piespriestajiem desmit gadiem… Vēstules rakstītas krieviski, lai saturu varētu pārbaudīt Kara cenzūra. Izstādē stends veltīts arī K. R. Kalevicam.

Mani īpaši uzrunāja apskatāmais un izlasāmais trīs stendos: «Mātes liktenis», «Sibīrijas bērni» un «Sibīrijas draudzība». Neapšaubāmi viens no visaizkustinošākajiem un traģiskākajiem ir stāsts par Matildi Kaktiņu, kuras dzimta smagi cieta abās izsūtīšanas reizēs. Meitu un vīru ar diviem maziem bērniem 1941. gada 14. VI izveda uz Sibīriju, kur meitu nošāva, znots mira kādā Vjatkas nometnē, bet mazbērni pazuda bez vēsts. Savukārt dēls, atbalstot nacionālos partizānus, krita apšaudē ar čekistiem, bet viņa sievu un meitu kā bandīta radinieces deportēja uz Sibīriju 1949. gada 25. III. Matilde, kurai tobrīd bija 67 gadi, brauca brīvprātīgi līdzi. Tieši viņas bēru dienā 1956. gada pavasarī pienāca atļauja atgriezties Latvijā. Viņa palika Sibīrijas zemē.

Stends «Sibīrijas bērni» stāsta par Rasmu Kraukli, kas Sibīrijā nokļuva 14 gadu vecumā, un Ilgu Silgaili, kas tur nonāca 17 gadu vecumā, kad abu ģimenes 1941. gada 14. VI deportēja. «Vīri mira Vjatkas nometnēs, bet sievas un bērni dzīvoja teļu būdā un izstrādāja mežus ar cirvjiem un rokas zāģiem Krasnojarskas apgabalā», vēstī planšetes teksts. Rasma un Ilga atgriezās Latvijā, tikai katra citādi: Ilga 1946. gadā kopā ar simtiem bāreņu, bet Rasma — pirmoreiz 1947. gadā nelegāli, pēc otrreizējā izsūtījuma tikai 1984. gadā.

Jauka man likās arī lietuviešu skolotājas Gražinas Gaidienes draudzība Sibīrijā ar latvieti Sofiju Melderi. Gražina bija studējusi franču valodu Sorbonnā… Viņas veidotais apsveikums Sofijai vārda dienā arī vizuāli ir viens no skaistākajiem izstādē.

Saistībā ar šo izstādi arī lasītavā skatāmas kopētas lapas no laikraksta «Dundadznieks», «Talsu Vēstīm» un «Banga», kur rakstīts par mūsu novada cilvēkiem, kas izsūtīti uz Sibīriju vai tur piedzimuši.

Ar purvu noslēpumiem izstādes atklāšanas dienā dalījās Eiropas Kopienas «LIFE» projekta «Augstā purva biotopu atjaunošana īpaši aizsargājamās dabas teritorijās Latvijā» vadītāja Dr. biol. Māra Pakalne. Uz tikšanos bija ieradusies skolotājas Jolanta Ģērmane un Lienīte Iesalniece, līdzi ņemot arī 10. klases skolēnus.

Kā veidojas purvi, kādi ir to tipi, cik bagātīga ir augu un dzīvnieku valsts purvos, īsi par projektu, Bažu, Engures un Ķemeru purvu, kā arī par šo dabas bagātību citviet pasaulē — par to, rādot attēlus, visu vienkārši, bet reizē saistoši stāstīja M. Pakalne. Izrādās, ka zāļu purvus var pazīt pēc tā, ka tur rodami tādi augi kā orhidejas, grīšļi un spilves. Pārejas purvā jau parādās sfagni — sūnas, kas veido kūdru. Jāuzmanās no vietām, kur aug zaļie sfagni, jo tur ir akaču malas. Augstajos purvos jau ir daudz kūdras, pat biezumā līdz sešiem metriem. Tur aug arī dzērvenes. Lāceņu kļuvis krietni mazāk purvu susināšanas dēļ.

Purvu pētniece aicināja novērtēt mums līdzās esošo bagātību. Viņa norādīja, ka Zilo kalnu laipa pie Šlīteres bākas noved pasaku mežā. Pa šo laipu ejot, var aplūkot to, kas visā Eiropā ļoti reti sastopams, — zāļu purvu, kurā aug dažādas orhidejas un sūnu sugas. Unikāla vieta ir Bažu purva kangaru un vigu komplekss. Lielu pārsteigumu pašai pētniecei sagādājis tas, ka arī Dienvidāfrikā, Indijas okeāna piekrastē, tāpat kā Ziemeļkurzemē, ir vigas, tikai atšķirībā no mūsējām, kas ir kādus 4 000–5 000 gadus vecas, tām ir 30 000 gadu. Tur pastaigājas nīlzirgi, degunradži un ziloņi, kas ēd niedres.

Klausoties lektorē par Orhideju taku pie Engures ezera, sapratu, ka jūnija beigās un jūlija sākumā būtu vērts tur aizbraukt. Tāpat būtu interesanti izstaigāt tuvējo Vasenieka purva laipu un paskatīties, kā šajā purvā uzbūvēts aizsprosts, lai ūdens pa meliorācijas grāvjiem neaizplūst prom.

Viņas stāstījums apliecināja, ka augstie purvi, kuru Latvijā netrūkst, Eiropā kļuvuši par retumu.

Izstādi «Purvu noslēpumi» veido 119 fotogrāfijas uz 31 abpusēji apdrukāta planšete. Fotoizstāde radusies, sadarbojoties Ogres fotokluba fotogrāfiem un purvu pētniekiem. Attēli tapuši augstajos purvos: Aizkraukles, Melnā ezera, Rožu un Aklajā purvā, kuru biotopu atjaunošana iekļauta projektā. Izstādē aplūkojami purvu skati, pētnieki ekspedīcijās, dažādi augi, kukaiņi, dzīvnieki un putni.

Apskatot izstādi, uz spulgsūnas fotogrāfiju norādīja tās autors un projekta vadītājas asistents Aivars Slišāns, pastāstot, ka tā sastopama tikai divās klimatiskajās vietās: pie Austrālijas un pie mums. Jaunai spulgsūnai piemīt īpatnība noteiktā diennakts laikā, kad saule iet uz leju, atstarot gaismu, kā to dara policistu zaļās vestes. Dzejnieks Heinrihs Heine to nosaucis par rūķīšu zeltu. Spulgsūnas atstarošanu uzreiz nemaz nevar ieraudzīt, ir jābūt noteiktā leņķī, lai to pamanītu. Arī nofotografēt to nav viegli.

Izstāde ir acij tīkama un interesanta. To papildina putnu balsu ieraksti. Reizēm pārņem sajūta, ka tiešām esi mežā vai purvā.

Paldies Rutai Emerbergai par iespēju tepat, Dundagā, redzēt šādas izstādes! Īpašs aicinājums tās apmeklēt skolotājiem un skolēniem. Izstāde «Purva noslēpumi» noteikti apskatāma arī bērnudārza bērniem.

Diāna Siliņa