::Dzejnieks un publicists Arnolds Auziņš dzimis 1931.gada 29.novembrī Dundagas pagasta Sumberes ciema «Mālejās». Auziņu ģimenē bez Arnolda ir arī māsas Velta un Austra. Agri, jau piecu gadu vecumā Arnolds iemācās lasīt, kaut gan biežās slimošanas dēļ skolas gaitas uzsāk tikai 1940. gadā. Pirmo dzīves rūdījumu mazais lauku zēns iegūst diendienā veicot 6 km garo ceļu turp un atpa–kaļ uz Ģibzdes pamatskolu. Jau pamatskolā Arnolds aizraujas ar lasīšanu, izlasot visas skolas bibliotēkā esošās grāmatas. Mācoties pirmajā klasē, Arnolds uzraksta savu pirmo dzejoli. Kad 1945.g. Dundagas pilī ierīko vidusskolu, tajā mācības uzsāk arī A.Auziņš. Viņa pirmā klases audzinātāja un literatūras skolotāja ir Anna Grīnberga, kura organizēja literāro pulciņu un mācīja arī teātri spēlēt. Vidusskolā mācīdamies, A.Auziņš spiests uzrakstīt savu pirmo rakstu Dundagas rajona avīzei, jo kāds ir izmantojis viņa vārdu un uzvārdu kā savu pseidonīmu. Tas viņu ļoti satrieca. Vēlāk redakcijā uzzinājis, ka katrs drīkst rakstīt ko vien grib, kļuva domīgs. Agrāk neapjaustas dziņas kūdīts, kas reizē gan biedēja,gan priecēja, A.Auziņš sēdās pie galda un uzrakstīja tēlojumu par savu skolu, ko nekavējoties aizsūtīja uz redakciju. Raksts tika publicēts un pirmajam mēģinājumam drīz sekoja citi. A.Auziņš kļuva par skolas aktīvāko korespondentu, izpelnīdamies uzslavas gan par labu literāro valodu, gan savdabīgo manieri, kurā dzejiskums savijies ar labsirdīgu humoru. Tā šis svešais vārda un uzvārda brālis bija devis impulsu, kas aizveda Dundagas vidusskolas absolventu tieši uz universitātes žurnālistikas nodaļu, lika izstrādāt diplomdar
bu par pionieru presi un uzticīgi tai kalpot. Laikrakstā «Pionieris» A.Auziņš nostrādā 23 gadus — no 1954.g. līdz 1977.gadam. 1977. g. viņš pāriet darbā uz žurnāla «Draugs» redakciju par prozas un publicistikas nodaļas vadītāju. Palikdams nelokāmi uzticīgs bērnu presei, daiļradē viņš ir ļoti daudzveidīgs: dzeja, stāsti, pasakas, humoreskas, dokumentālā proza, publicistika, libreti, filmu scenāriji mazajiem, pusaudžiem un pieaugušajiem.
::1986.g. sērijā «Publicists un Laiks» iznāk A.Auziņa grāmata «Leduskalna neredzamā daļa». Tajā sakopoti viņa publicistiskie darbi par skolas dzīvi, tās ikdienu, svētkiem, problēmām. A.Auziņš pieder pie tiem nedaudzajiem preses darbiniekiem, kam pieķirts Izglītības darba teicamnieka nosaukums. Par uzticību skolai, skolēniem, skolotājiem, par jaunās maiņas audzināšanas un izglītošanas tīruma nenogurstošu kopšanu.
::A.Auziņš ir azartisks dažādu konkursu dalībnieks. To, ka šiem konkursiem ir būtiska nozīme viņa dzīvē, liecina jau hronoloģija: autora pirmā grāmata ir 1965.g. viencēlienu konkursā prēmētā drāma «Mirušie sāk runāt» (1966); seko raidluga «Parādnieki», kas atzīmēta radio konkursā 1971.g.; aprakstu konkursā godalgotais cikls «Ogles zīmējumi» (1974). Bērnu lugu konkursā godalgoto «Nelaimes putnu» izdod atsevišķu grāmatu sērijā «Atvērsim priekškaru» 1976.g. Izdevniecības «Liesma» konkursā, kas veltīts 30.gadadienai kopš uzvaras pār fašistisko Vāciju, ievērību gūst poēma «Rezerves virsnieks» (1975). Mežsaimniecības ministrijas rīkotajā konkursā otro vietu iegūst tēlojums «Zaļās buras»
(1979); trešā un pirmā vieta iegūta izdevniecī bas «Liesma» aprakstu konkursos par darbiem «Riteņi ripo» (1978) un «Mīlestības mācība» (1980).
::A.Auziņam iznākušas vairākas dzejoļu iz–lases gan bērniem, gan pieaugušajiem. Dzejas tematika ļoti daudzveidīga — patriotisms un dzimtenes mīlestība, mātes tēma, jaunība, skolas dzīves norises, darbs, daba visā tās daudzveidībā, mazo bērnu pasaulīte ar tās izjūtām un pārdzīvojumiem. Vairāki dzejoļu krājumi veltīti bērniem — «Smaids» (1967), «Brīnumpupa» (1970), «Griezies, vilciņ» (1973), «Rabarbers» (1979), «Dundžiš» (2004). Ļoti atzinīgi tika novērtēts stāstu krājums «Nesoliet man karaļvalsti» (1977). Grāmatā apkopots ducis stāstu par topošo cilvēku «grūtajā vecumā». Bērniem ir arī stāstu krājums «Mana ataudziņa» (1969), jauniešiem «Skola uzlidos debesīs» (2003).
::Humoristisko un satīrisko dzejoļu krājumi «Robotu ieeļļošana» (1974), «Mākoņstūmēja grēksūdze» (1994) un «Piga» rakstīti pieaugušajiem lasītājiem. Dzejoļu krājumā «Ticība» (1979) pārsvarā ir publicistiskā dzeja.
::Angļu rakstnieks Džonatans Svifts esot teicis «Elpot ir viegli, ja gaisam piejauc jokus». Viņa piemēram savā daiļradē sekojis arī A.Auziņš ar darbiem «Gadījumi un negadījumi iz latviešu rakstnieku dzīves» (1993), «Varbūt pasmaidīsim» (1997), «Dzejas dienu ēverģēlības» (2001), «Savieši un pravieši» (2002), «Debesmanna ar pipariem» (2005). Tajos līdzās latviešu rakstniekiem, minēti arī pasaulslaveni citu tautu klasiķi, mākslas, zinātnes darbinieki, politiķi.
::1993.g. iznāk stāstu krājums «Sātans un Zuze», kur A.Auziņš runā par pārvērtībām mūsdienu laukos. Stāstu prototipi nolūkoti dzimtajā Dundagas pusē. Šim krājumam seko romāns «Maldugunis» (2001), kriminālromāni «Neej uz savām bērēm» (2003), «Naktstauriņš un kruķis» (2006) un romāns «Vienu skūpstu parādā» (2006).
::A.Auziņa dzeja izmantota dažādu sadzīves tradīciju gadījumos. Ar savu melodiskumu tā saistījusi arī komponistu uzmanību. Daudzas no tām rakstītas speciāli teātru izrādēm vai raidlugām. 1996.g. iznākusi grāmata «Nepērc puķi, nāc tāpat», kurā apkopotas dziesmas ar viņa tekstiem.
::Kaut arī A.Auziņš roku izmēģinājis gandrīz visos iespējamos literatūras žanros, viņa aicinājums ir un paliek publicistika. Sērijā «Laikabiedrs» 1983.g. iznāk grāmata «Pasaule sākas ar vārdu». Tai seko dokumentāls stāsts «No tevis nešķiršos» (1989), «Četri diži zemgalieši» (2000), «Brīvās Latvijas prezidenti» (2003), «Konstantīns Čakste» (2004), «Gustavs Zemgals» (2006), «Ģenerālis Jānis Balodis» (2006).
::Kaut arī A.Auziņš dzīvo un strādā Rīgā, tomēr nekad nav pārtrūkusi viņa saikne ar dzimto novadu. Viņš vairākkārt viesojies skolā, piedalījies Dzejas dienu pasākumos, vien–mēr centies būt Novadnieku dienās. Dundagas vārdu varam atrast vairākos viņa aprakstos; bērnības un skolas gados piedzīvotais devis vielu vairākiem stāstiem un dzejoļiem. Dundagai veltīti dzejoļi «Zaļumballe Dundagā», «Bruģis, kura vairs nav», «Dundagai», «Dzimtene», «Svētvakars» u.c. Ģibzdes ciemam veltīts dzejolis «Ģibzde».
::Gadiem ejot,dzejnieks arvien mīļāku atmi– nas dzimto pusi, arvien biežāk to apciemo.. Šajās ciemu reizēs viņa sirds sildās gan bērnības, gan jaunības un skolas gadu atmiņās. Laukos notiekošās pārmaiņas skārušas arī Arnolda Auziņa ģimeni. Viņi ir atguvuši sava tēva īpašumu, salabojuši dzīvojamo māju, ku–rā dzīvo dēls Alnis ar ģimeni. A.Auziņš bieži piedalās dundadznieku rīkotajos svētkos un citos pasākumos. Tā sasmēlies spēku no novadnieku sirsnības kausa, veselīgu auru guvis no «Māleju» māju lielās liepas un ozola, atjaunots un uzlādēts, enerģijas pilns, viņš atgriežas Rīgā, lai turpinātu atkal radīt kādu jaunu darbu.
Pēc novadpētniecības materiāliem sagatavojusi Daiga Muželovska