Ernests Dinsbergs

24. I 1816. — 30. IV 1902.

::Ernests Dinsbergs dzimis un audzis Dundagas novadā, kur iesākumā viņa tēvs bija par kalpu, pēc par mežsargu. Bērnībā viņš divus mēnešus apmeklēja kādu privātskolu; pie mācītāja par kučieri būdams, viņš dabūja šo to klāt piemācīties. Vēlāk (1838. g.) viņu ielika Dundagas Kubeļu mājās par saimnieku un skolotāju un (1840. g.) aizsūtīja uz Cīravu (pie A. Bergmaņa), lai še vēl papildinātos. Iepīts ar Pēterburgas Avīzēm sakarā stāvošās kustībās, viņš 1863. gadā tika no Dundagas izsūtīts, pārnāca pēc 4 gadiem atpakaļ un nodzīvoja še līdz 1899. g., līdz 1878. g. skolotāja amatu izpildīdams. Vēlāk viņš nodarbojās vienīgi ar rakstniecību. Sava mūža pēdējos gadus viņš pavadīja Rīgā.

::Dinsberga literāriskā darbība ļoti plaša. Viņš strādājis pie daudz laikrakstiem, laidis klajā ap 100 grāmatu, aptvēris visas rakstniecības un dažas zinātnes nozares (etnogrāfiju, vēsturi, ģeogrāfiju, poētiku).

::Tauta gadsimtiem ilgas verdzības un pakļautības tumsā. Tauta, kurai cenšas iznīcināt pagātnes un nākotnes apziņu, lai uz mūžiem padarītu par Baltijas muižnieku kalpiem. Šīs apspiestās tautas vidū Ernests Dinsbergs dara savu darbu, kas pārvēršas svētā darbā, — viņš vada vienu no pirmajām īstajām tautskolām Kurzemes pusē. Ernestam Dinsbergam nākas ne tikai patstāvīgi meklēt ceļus, kā audzēkņiem sniegt zināšanas, — pirmajām skolēnu paaudzēm ir jārada pats Skolas priekšstats.

::Kubeles skolēnu laime, ka viņu skolotājs labi apjauš savas nezināšanas lielumu un cilvēces zināšanu bezgalību. Katru brīvu brīdi, naktsstundas, kas novēlētas miegam, viņš urbjas grāmatās un apgūto dod tālāk. Viņš neievēro mācītāja brīdinājumu, «ka te svešas valodas un mācības nemāca». Viņš audzina jauniešus, kas gaišāk nekā tēvi un vectēvi izprot dzīves pretrunas un atrod savu vietu jaunu laiku strāvojumos.