«Lībiešu krasta stāsti»
Pilnu Kolkas tautas nama zāli 25. VIII pēcpusdienā pulcēja Baibas Šuvcānes kultūrvēsturiskās grāmatas «Lībiešu krasta stāsti» atvēršanas svētki.
Vārdkopa «grāmatas atvēršanas svētki» mūsdienu Latvijas kultūrtelpā nu jau ir tik bieži skandēts un locīts jēdziens, ka reizēm uzmācas bažas — vai tas nedraud pārvērsties pretmetā, ikdienībā, vai reklāmas laikmetā svētku būtība vienmēr šādos gadījumos ir klātesama.
Šajā gadījumā gan raizes nejutu, jo no iepriekšējas pieredzes mani drošināja divi lielumi: Baibas personība ar visu agrāko veikumu un Kolkas kultūras dzīves rīkotāju ķēriens radīt kopības izjūtu svētkos, jo īpaši tādos, kuros elpo kultūras un jaunrades gars. Cerīgajās izjūtās nevīlos, un līdzvērtīga autores grāmatai, pie kuras lasīšanas tagad jāķeras, bija arī visa svētku pēcpusdiena — emocionāli nospriegota un kompozīcijā pārdomāta līdz sīkumam, tāds īsts ar mīlestību un talantu noslīpēts dzintara gabaliņš.
Viss iesākās ar Taizeļa un viņa paziņas dialogu, kurā slavenais jūras vilks stāstīja jestrus stāstus, jo lēnīgu viņa krājumā jau nemaz nav. Abu lomu tēlotāji ar lielu apetīti iejutās savos personāžos. Kā vēlāk atklājās, tad abu tēlu saistība ar jauno grāmatu ir paradoksāla un amizanta — tieši par Taizeli B. Šuvcānes jaunākajā veikumā gan stāstu nav!
Pēc dažām dziesmām lībiešu un latviešu mēlē vakara centrālajā daļā Baiba vienkārši un raiti iepazīstināja ar grāmatas saturu: kāda daļa no aptuveni 200 grāmatā ievietotajiem melnbaltajiem fotoattēliem kopā ar autores komentāriem par tajos redzamajiem cilvēkiem un notikumiem ļāva gūt krāsainu iespaidu par visu darbu un tās varoņiem, pat par noskaņu, izejot cauri lībiešu ciemiem no Lūžņas līdz Melnsilam un nedaudz ietiecoties zemes viducī — Ezermuižā un Dūmelē. Autores stāstījumu labi papildināja daži citāti jeb lasījumi no atmiņu stāstiem. Viss krājums aptver laiku no 19. gs. beigām līdz pagājušā gadsimta beigām un pa lielai daļai uzklausīti un iemūžināti, Baibai strādājot redaktores darbu laikrakstā «Līvli» un veidojot «Lībiešu gadagrāmatu». Daļa teicēju savas atmiņas un dzīvesstāstus ir rakstījuši paši, daļa ir intervēti, turklāt saglabātas izloksnes un īpatnējā runas veida īpatnības.
Baiba jāuzteic kā atzīstama stāstīja arī šā vārda tiešajā nozīmē — kā runātāja, un tas, manuprāt, nemaz tik bieži «vārda mākslas meistaru» vidū negadās. Bet Baiba prot aizraut klausītāju, pat tad, kad uz brīdi aizmirstas ieslēgt mikrofonu.
Ļoti iederīga vakara gaitā bija Andra Slapiņa 1976. gadā uzņemtās filmas «Līvu dziesmas» demonstrēšana, teicami papildinot visa vakara noskaņu. Domāju, ka līdztekus man liela daļa klātesošo filmu redzēja pirmo reizi. Ar apbrīnu un cieņu varējām vērot ievērojamā latviešu kinodokumentālista prasmi sarežģītos laikos patiesi atspoguļot daudžšķautņainu tēmu. Meistarīgs darbs!
Vēl cita vērtība par sevi — dažas atbilstošas dziesmas Kolkas kora izpildījumā. Kaut šoreiz skaita ziņā koris vairāk līdzinājās ansamblim, balsis kā allaž skanēja pārliecinoši. Mani sevišķi saviļņoja senā Jāņa Lūsēna dziesma, kā vēlāk Dzintra Tauniņa teica, «no «Zodiaka» laikiem» — «Pūt, vējiņi!», ko, jāatzīst, klausījos kā pirmo reizi. Lielisks skaņdarbs lieliskā izpildījumā.
Un tad jau noslēguma daļa. Baiba dāvāja grāmatas ar pateicības vārdiem gan labvēļiem un idejas balstītājiem, gan grāmatas varoņiem. Tieši viņu, grāmatas līdzautoru, klātesamība zālē radīja īpašu kopības izjūtu. Aizkustinoši un jauki brīži. Apsveikumi. Puķes, bučas un apsveicēju skubinājumi strādāt tālāk. Jo — šķita, tas bija tikai vakar, kad Baiba iepazīstināja ar savu iepriekšējo diždarbu - grāmatu par Kolku. Un no Baibas saklausījām: šurp nākot, galva bijusi gluži tukša, bet jau pašā vakara gaitā kāds iepilinājis domas aizmetni jaunai grāmatai…
Pat par sevi saprotams, ka pašā izskaņā visi kopīgi nodziedājām «Pūt, vējiņi!». Ja tā nebūtu, tad es neatrastos Kolkā.
Paldies Baibai un sparīgajiem kolciniekiem par iedvesmojošajiem svētkiem!
Alnis Auziņš