Lieldienās

Kad 31. III luterāņu dievnamā un pēc tam dārzā baznīcēni bija nosvinējuši Kristus augšāmcelšanos, pāri ielai, tirgus laukumā, prieks par šo notikumu turpinājās, tikai citādāk.

Tajā pārsvarā pulcējās vecāki un vecvecāki ar bērniem un mazbērniem. Kā jau brīvdienās pienākas, bija sabraukuši bijušie duņdžiņi gan no Talsiem, gan Rīgas, jo — kur vēl ir labāk svētkus svinēt, ja ne dzimtajā Dundagā!

Bet viss sākās ar trīs putnu — Gudrās Pūces (Inga Apškrūma), Baltās Vistas (Ruta Bērziņa) un Raibās Vistas (Santas Sulas) — tikšanos. Izrādījās, ka abām vistiņām šīs ir pirmās Lieldienas mūžā, tāpēc viņas arī daudz ko nezināja. Taču tāpēc jau bija Gudrā Pūce, kas pamācīja lietu kārtību: vistas dēj olas, bet zaķis Lieldienās tās krāso. Kad viss bija skaidrs, putni aicināja bērnus un vecākus sastāties aplī, lai ietu rotaļās. Gudrajai Pūcei spēlējot akordeonu un dziedot, abas vistiņas palīdzēja rotaļās gājējiem izspēlēt galvenos Lieldienu rituālus, kā pēršanu ar pūpoliem, mutes mazgāšanu avotā, olu krāsošanu, šūpošanos… Pēc rotaļām un arī to laikā varēja mest krāsainas bumbas grozā, pagaršot Ainas Kūlas lielajā katlā vārīto skābeņu zupu, ripināt olas, šūpoties, dzert tēju, pacienāties ar pankūkām, lielajā katlā krāsot olas, izmantojot Lillijas Gleglu gudro padomu un sagādātos materiālus, un gatavot putnu būrīšus. Vislielāko piekrišanu ieguva tieši putnu būrīšu gatavošana, jo tur rosījās visvairāk dalībnieku, arī olu krāsotāju netrūka. Pēc tam, piemēram, Rūdolfs Miķelsons ar lepnumu nesa savu putnu būrīti uz mājām.

Tirgus laukumu rotāja liela daļa no iegādātajām un Dundagas Mākslas un mūzikas skolā skaisti izkrāsotajām olām. Taču bija parādījušies arī vienkāršāki, no finiera gatavoti dekori — krāsainas olas, kas nebija telpiskas un ko, izrādās, abās iepriekšējās Lieldienās kopīgi bija krāsojuši šo svētku dalībnieki, un pat Lieldienu zaķis, kura ādā iejūtoties varēja nofotografēties, un, protams, bija vairākas šūpoles.

Pasākums vēl nebija ne pusē, kad uzspīdēja saulīte. Gan jau sniegs nokusīs un sagaidīsim arī īstu un siltu pavasari!

Pils meitenes saka lielu paldies visiem čaklajiem palīgiem: Baibai, Signei, Aivai, Ainai, Everitai, Lillijai, Jānim un Andrim!

Diānas Siliņas teksts, autores un Alandas Pūliņas foto

Plkst. 13.00 mājīgi izrotātais tautas nams uzņēma apmeklētājus Lieldienu svinībām.

Koncertēja Kolkas mūzikas skolas 1. un 2. klašu audzēkņi un Dundagas vidusskolas deju kolektīvi Ineses Freimutes vadībā. Pēc tam daudzi ar pārsteigumu atklāja, ka olas svētkos krāso Lieldienu zaķis. Ciema galvenajām olu dējējām — baltajai un raibajai vistai — bija kaut kas samisējies, jo šis viņām bija pirmais pavasaris, tādēļ olu krāsošanas darbi iekavējās. Tad nu bērni kopā ar vecākiem devās zaķim palīgā. Skaisti krāsotās olas vēl tagad rotā koku zarus pie tautas nama. Svētku izdarības turpinājās ar olu cīņām — kas veiklākā, stiprākā, skaistākā, kurš čaklākais olu lasītājs… Žēl, ka galvenais svētku šefpavārs bija sasirdzis, tādēļ nācās iztikt bez izslavētās Lieldienu pupiņzupas. Bet tāpēc jau vēderi tukši nepalika! Svētku prieki turpinājās pie ugunskura, šūpolēm un karstas tējas.

Inora Sproģe

Mazirbes līvu grupas Lieldienu pasākums Veronikas Milleres vadībā notika 1. IV Mazirbes skolā.

Iesākumā dziedātā dziesma Čičorlinki atsauca atmiņā agrākās lībiešu tradīcijas un paražas. Proti, ar šo pašu melodiju senāk lībieši, sapulcējoties pludmalē un modinot mazos putniņus, ieskandināja pavasari. Vienam no atraktīvākajiem dalībniekiem — Vilim Priedem — šī dziesma lika kavēties bērnības atmiņās, tā izklaidējot un informējot pārējos apmeklētājus.

Ikviens, kurš vēlējās, varēja pārbaudīt savas jaunrades spējas radošajā darbnīcā — olu krāsošanā. Iznākums bija košs un daudzveidīgs, un agrajā pavasara saulītē oliņas laistījās visās varavīksnes krāsās.

Jautrību deva olu atrakcijas. Tradicionālajās olu kaujās pēc sīvas cīņas draudzīgu uzvaru dalīja Zigrīda Priede un Artis Dinsbergs. Olas grozā visveiksmīgāk meta Klaudija Sproģe, Rasma Sakne un Valentīna Dzene. Iepriecinoši, ka ar sevišķu degsmi visā notiekošajā piedalījās Mazirbes jaunieši — Ralfs Kandis un Artis Dinsbergs.

Dārta Urbāne