«Latviskais mantojums» — Dženetai Marinskai

10. V Rīgas Latviešu biedrības Līgo zālē Latvijas lauku tūrisma asociācijas «Lauku ceļotājs» nupat iedibināto pagodinājumu — kultūras zīmi tūrismā «Latviskais mantojums» — saņēma pirmie 12 lauku tūrisma uzņēmēji, tostarp arī kolceniece Dženeta Marinska.

Pasākums ļoti piemērotajā Līgo zālē bija gaumīgs, latvisks, ar saturīgām un īsām uzrunām sākumā un gardu tautisku cienastu noslēgumā.

«Lauku ceļotāja» teju 5 gadus lolotā ideja tagad piepildījusies. Sadarbojoties latviešu kultūras mantojuma zinātājiem un nozares ministrijai, radīts zīmols, kas aicinās pašmāju un ārvalstu tūristus iepazīt Latvijas izcilās tradicionālās vērtības, kas joprojām ir dzīvas un lielākā vai mazākā mērā caurvij mūsu tautas ikdienu.

Gan dzejniece Māra Zālīte, gan kultūras ministre Žaneta Jaunzeme–Grende uzsvēra, ka cilvēka dzīvē un darbā noteicošais ir viņa patība — tas vienreizējais, ar ko darītājs un viņa padarītais ir vērtība visos laikos, tirgus laikmetu ieskaitot.

Vairāk skatīt «Lauku ceļotāja» interneta lapā.

— Par tavu veikumu «Lauku ceļotājs» saka tā: «Saimniece demonstrē Ziemeļkurzemes tradicionālā saldēdiena — sklandraušu — gatavošanas procesu». Ko tu gribētu piebilst?

— Sklandraušus esam cepuši visi kopā ģimenē, piedaloties arī tēvam. Ar šo nodarbi esmu uzaugusi. Burkāni jau vienmēr bija, taisnība, rudzu milti gan nebija pieejami, tādēļ nācās mānīties — izmērcējām un pārmīcījām «ķieģelīti». Sastāvdaļas visiem zināmas: rudzu milti, ūdens, nedaudz margarīna, sāls. Rauga nav! Vārītus burkānus samaļu un sajaucu ar skābu krējumu un cukuru. Vārītiem kartupeļiem pievienoju nedaudz izkausēta sviesta. Virsū smērēju skāba krējuma, cukura un olas maisījumu.

Pirms gadiem 10 pēkšņi galvā radās biznesa ideja: cept sklandraušus, reizē rādot un stāstot par to citiem. Pirmajos gados tas vēl īsti neīstenojās. Pamazam sapratu, ka viena pieeja der lielākām tūristu grupām, kas nevēlas ilgi tērēt laiku, cita — ģimenēm, kas nesteidzas un labprāt iesaistās raušu gatavošanā. Šādos gadījumos izmantoju malkas plīti, tad arī dabiski aizsākas sarunas par dzīvi, un ekskursantiem es esmu svarīga kā savas dzimtās vietas cilvēks, kā tradīcijas turpinātāja. Starp citu, raušu tapšanas vērošana un līdzdarbošanās var būt kā dāvana — kāds nopērk un saviem tuviniekiem, ģimenei, uzdāvina «Sklandraušu priekus» — sklandraušu cepšanas demonstrēšanu.

Reizē sklandu rausis ir ne vien pagasta un novada, bet arī Ziemeļkurzemes un plašākā skatījumā — Latvijas tradīcija. Rausi arī pieteicām kā Latvijas garantēto tradicionālo īpatnību Eiropas Savienības (ES) pārtikas produktu shēmā. Patīkami apzināties, ka to daudzināt palīdzējusi esmu arī es. Nupat saņemto pagodinājumu uztveru kā cītīga darba novērtējumu un sasniegumu. Manus raušus pazīst.

— Tu piedāvā vēl vienu vietējās tradīcijās sakņotu kultūras tūrisma produktu — ekskursiju kājāmgājējiem «Pastaiga industriālās Kolkas vēsturē» ar teatralizētiem elementiem un Latvijas labāko šprotu degustāciju.

— Šis tūrisma produkts nav saistīts ar manu saimniecību, tas ir ceļojums industriālās Kolkas vēsturē. Un tas ir stāsts par sadarbību. Pašu ieceri esmu izlolojusi savā iztēlē — teatralizētu stāstījumu par zivsaimniecības vēsturi Kolkā, kas ir dzīva tradīcija, jo to turpina «Līcis–93». Iepazīstināju ražotnes vadību ar savu ideju. Man šķita, ka tā jārīkojas, jo es pieminu viņu produkciju — šprotes «Rīgas zelts», ko dodu ekskursantiem arī nogaršot. Regīna Rūmnieces kundze atbildēja apmēram tā: «Mums ar to nav nekāda sakara, tas ir tūrisms, bet mēs esam privāts uzņēmums. Cehā ekskursanti nedrīkst iet». Bet tādas idejas man nav bijis!

Pērn divas meitenes no «Līča–93» piekrita izspēlēt Kolkas zivsaimniecības vēsturi no 19. gs. līdz mūsu dienām. Diemžēl šogad ģimenes vai arī darba apstākļu dēļ viņas vairs nevēlas turpināt. Esmu apzinājusi visas man zināmās Kolkas aktrises, tomēr atsaucību neesmu guvusi. Ja nu vēl ir kāda, ko neesmu uzrunājusi, bet, kas sajūt sevī, kā tagad mēdz teikt, izaicinājumu piedalīties šajā projektā, lai dod man ziņu, būšu ļoti priecīga.

Atzīšos, ka mani skumdina attieksme. Te varētu izveidoties tāda sadarbība! Rūmnieces kundze, kas kā deputāte un Sociālo, izglītības un kultūras jautājumu komitejas vadītāja lieliski saprot arī šīs jomas, varētu pat paskubināt savas darbinieces mūsu kopīgajā lietā. Jā, kopīgajā, jo mēs daudzinām «Līča–93» produkciju, savukārt pats zivju pārstrādes uzņēmums, lielākais darba devējs un nodokļu maksātājs novadā, arī taču nav nekāda valsts valstī, visi mēs draudzīgi dzīvojam vienā ciemā un novadā. Vismaz es to tā saprotu. Starp citu, tā ir arī Rietumeiropas pieredze — veidot pie ražotnēm muzejus, stāstīt par savas nozares vēsturi. Pamazām šīs vēsmas ienāk arī Latvijā.

Mums Kolkā ir unikāli resursi — ražojam produktus, kas daudzina Latvijas savpatību. Man ir zināms, ka arī par šprotēm gatavo pieteikumu tai pašai ES pārtikas produktu shēmai. Tātad ir lieliskas tradīcijas, ir tās turpinātājs, ir unikāli resursi, diemžēl to visu nevaram izmantot kopīgas lietas labad.

— Uz Rīgu no Dundagas tevi pavadīja ar maršu, ziediem un laba vēlējumiem. Tātad tavs radošums ir novērtēts.

— Jā, paldies par to! Domes priekšsēdētāja Linda Pavlovska, pavadot ceļā, pareizi pateica: tādi cilvēki kā es nes Dundagas vārdu Latvijā un pasaulē. Bet, ja man jautātu, ko pašvaldība varētu darīt mana labā, es teiktu: piešķirt otru darbinieku Dundagas Tūrisma informācijas centrā. Jau maijā sākas sezona, un viens cilvēks nejaudā apkopot plašo informāciju un apkalpot cilvēkus. Kā tūrisma uzņēmēja to jūtu.

«Māmuļā» klāt bija un Dženetu uzklausīja Alnis Auziņš