Igauņu zemē gar Peipusa ezeru

Vasaras sākumā Dundagas pensionāri brauca piepildīt Ērika sapni.

No labi pazīstamās latviešu kinofilmas «Limuzīns Jāņu nakts krāsā» atceramies tās varones Lāsmas teikto: «Ērik onkul, aizved mani uz Munameģi!» Nu paši braucām to lūkot. Jau piecos no rīta gaidījām autobusu, lai dotos pa tūristu iecienītajām vietām Igaunijā. Rīgā mūs gaidīja gide Ausma, kas spilgti uzbūra vēstures ainas. Ceļojums sākās garām Latvijas Šveicei — Siguldai. Tagad Vidzemes pilsēta ir nozīmīgs Latvijas tūrisma centrs, kurā atrodas Gaujas nacionālais parks, bobsleja un kamaniņu trases, kalnu slēpošanas trase, ekstrēmā atrakcija «Meža kaķis». Pa Pleskavas jeb Veclaicenes šoseju braucām uz Hānjas augstieni Igaunijā. Tā sastāv it kā no vairākiem «klaipiem», kas sarindoti cits pie cita un ir pierādījums tam, kā šķērseniski atkāpies ledājs. Munameģis — tautas etimoloģijā Lielais olu kalns — ir Baltijā augstākais kalns. Izmantojot Lidar tehnoloģiju, kas mēra objektu augstumu ar lāzera staru no lidmašīnas, kaimiņu zemes reljefs ir pārmērīts vairākas reizes, un atklāts, ka patiesībā kalns ir par metru zemāks nekā iepriekš uzskatīts — 317 metrus augsts. Kāpām pa izbūvēto ietvi kalnā. Tā galā aplūkojām skatu torni, kas atjaunots vairākas reizes. 2005. gadā izbūvēts arī lifts, un mēs priecīgi izmantojām tā pakalpojumus, bet kalna virsotnē vērojām brīnišķīgu skatu uz Igauniju 50 km apkaimē.

Teikas vēstī, ka Kalevs veidojis pakalnus, bet ezeri tapuši tur, kur ņemta zeme. Slavenais Peipusa ezers atrodas uz Igaunijas un Krievijas robežas. Ezera platība ir 2670 km², kas ir 1/30 no Latvijas. Kallastē vērojām līdz 10 m augstus smilšakmens klints atsegumus. Tā kā nav iespējams saskatīt ezera pretējo krastu, to bieži sauc par jūru. «Kallaste» no igauņu valodas tulkojama kā «Sarkanās klintis». Apbrīnojami gleznaina ar sarkanrudām klintīm ir dabas ainava pie ezera. Ezera piekrastē Kallastē dzīvo vecticībnieku kopienas. Tālāk ceļš mūs veda uz Narvu — Igaunijas robežpilsētu pie Krievijas robežas. Pirmais iespaids par pilsētu — tā ir krieviska. Par to nav jābrīnās, jo 93% iedzīvotāju dzimtā valoda ir krievu. Narvas upe ir valsts robeža, un tās pretējā krastā atrodas Ivangorodas cietoksnis, kas kopā ar Narvas Hermaņa cietoksni veido vienotu arhitektūras ansambli. Hermaņa cietoksnī atrodas pilsētas muzejs, kurā varējām uzzināt par ikdienas dzīvi 17. gs. un iepazīt dažādas amatnieku darbnīcas. Ēnainā cietokšņa stūrī patvēries padomju laika liecinieks — Ļeņina piemineklis.

Pirmās dienas ceļojums noslēdzās ar apmešanos nakšņošanai Alajee (Alajõe), kur mūs gaidīja villas «Marika» saimnieks. Kā nu tur bija ar to villu, bet brīnišķīgā atpūta pie Peipusa bija tā vērta.

Otrajā dienā, agri pamodušies, baudījuši ļoti garšīgās brokastis un pēc Sandras Bražes ieteikuma nedaudz pavingrojuši, devāmies uz Kuremā svētavotu. Šī diena mums visiem bija raksturīga ar vairākkārtēju pārģērbšanos, jo pareizticīgo klosterī sievietēm jābūt svārkos, galvai un pleciem — apsegtiem. Pihtica (Pühtits) izslavēta ar savu dziedinošo svētavota ūdeni. Uz avota uzcelta mājiņa, kur ceļinieki var noģērbties un iegremdēties aukstajā svētītajā ūdenī.

Klosterī dzīvo vairāk nekā 100 mūķeņu. Lai gādātu par sevi un viesiem, Pihticā izveidota nopietna naturālā saimniecība. Mūķenes audzē dārzeņus, gatavo sienu govīm, kopj bites, nodarbojas ar rokdarbiem. Klostera pagalmā mūs pārsteidza milzīgas un īpaši sakrautas malkas grēdas, lai malka labāk žūst un glabājas. Tie, kam hobijs ir puķkopība, te varēja smelties idejas puķu dobju veidošanā. Klosteris izdaiļots pašu rokām. Interesanti, ka dievnamā satikām jaunu mūķeni no Latvijas. Piepildījuši traukus ar avota ūdeni un ieguvuši priekšstatu par dzīvi klosterī, devāmies uz Kohtlanemme (Kohtla-Nõmme) degakmens raktuvju šahtu. Desmit metru dziļumā, kur reiz iegūts degakmens, ierīkots muzejs, bet gidi ir bijušie šahtas darbinieki. Degakmens pēc ķīmiskā sastāva līdzinās naftai. Uzlikuši galvā ķiveres un mugurā uzvilkuši siltās jakas, iejutāmies šahtas darbinieku skarbajos darba apstākļos. Gan degakmens ieguves instrumenti, viss šahtas aprīkojums, gan darbinieku pārvadāšanai paredzētais vilcieniņš — tas viss bija īsti, reāli, un mēs bijām priecīgi, ka mums ikkatram ir tik laba profesija un ekskluzīvi darba apstākļi, salīdzinot ar drūmajiem darba apstākļiem pazemē. Vienā minūtē iegūst 90 tonnas degakmens. Mūsdienās to pārsvarā iegūst atklāta tipa karjeros. Kur lieto degakmeni? Izrādās, to izmanto elektrības ražošanā. Igauņi ir aprēķinājuši, ka degakmens elektrības ražošanai pietiks vēl apmēram 100 gadiem.

Kā Igaunijā izskatījās Ledus laikmets, kādi dzīvnieki dzīvoja, klimata novērojumi, tautas pasakas, Ledus laikmeta spēles bērniem — to visu redzējām interaktīvajā Ledus laikmeta centrā, kas atrodas Eksi (Äksi) ciemā netālu no Tartu vairāk nekā 2200 m² lielā izstāžu telpā. Trijos stāvos varējām apskatīt aizraujošas ekspozīcijas. Uz liela ekrāna demonstrē programmu, kas stāsta par galaktikas veidošanos. Jaunais Tartu Zinātnes centrs ir Baltijas valstīs lielākais centrs, kas aizraujoši iepazīstina ar zinātni un tehnoloģijām.

Ekskursija noslēdzās Tartu vecpilsētā, kur apskatījām seno observatoriju. Tartu Rātslaukumā mūsu uzmanību piesaistīja skulptūra «Studentu skūpsts», kas kopā ar strūklaku ir kļuvusi par Tartu simbolu, Šķībā aptieka, Eņģeļu tilts.

Savukārt Strenčos mūs gaidīja latviešu saimnieču klātais vakariņu galds. Mūsu ekskursiju rīkotāja Aina Šleinere ieviesusi mīļu tradīciju pateikties gidam un šoferim. Šoreiz pārsteigumu sagādāja visi ekskursanti, kas apdziedāja šoferi Intu, gidi Ausmu un mūsu Ainu ar iepriekšējā vakarā Mārītes Jurčas, Ārijas Jāvaldes un Lienes Grīnbergas sacerētām četrrindēm. Paldies visiem, kas organizēja un piedalījās ekskursijā!

Irina Jānberga