27. VI pēcpusdienā pils kolonzālē atklāja dundadznieka Alda Mežkovka gleznu izstādi.
Kultūras pasākumu rīkotāja Ruta Bērziņa atzinās, ka A. Mežkovski iepazinusi, runājot ar cilvēkiem un izlasot Aļņa Auziņa rakstu «Dundadzniekā». A. Mežkovskis viņu pārsteidzis ar to, cik reižu dzīvē viņš uzdrošinājies kaut ko sākt no jauna. Vienkāršs lauku vīrs, strādājis par mežcirtēju, virpotāju, braucis uz kuģa Rojā, pat krāsni uzmūrējis. Un tad sāk ceļu mākslas pasaulē. R. Bērziņa uzsvēra, ka, zinot A. Mežkovska aizraušanos ar makšķerēšanu, un ka to, ko redz makšķernieks — saules lēktu un rietu, miglu un rasu —, vārdiem nevar pateikt, ir jāsāk gleznot. Viņam gleznošana bija vaļasprieks, ko nebija mācījies, bet nevarēja arī paturēt sevī. Izrādījās, ka daudziem tas bija pārsteigums…. «Viņš glezno? Nevar būt! Tāds cilvēks, kurš ar zāģi iet uz mežu, pēkšņi ņem otu!» pastāstīja Ruta Bērziņa. Viņa visus apsveica ar izstādi, sakot lielu paldies Aigaram Zadiņam, kas cēlis saulītē A. Mežkovska vaļasprieku, un Lilitai Mežkovskai, kura neturēja sveci zem pūra un atvēlēja gleznas izlikt. Starp citu, A. Mežkovska dzīvesbiedrei tieši izstādes atklāšanas dienā bija dzimšanas diena. Jauka, zīmīga sakritība!
Arī A. Zadiņš izteica prieku par gleznu izstādi. Viņš A. Mežkovski bija iepazinis personīgi un raksturoja viņu kā neparastu cilvēku, kurš pratis ar zāģi un krūmgriezi gleznot kopšanas cirtes mežā. A. Mežkovskis strādājis viens pats un lēnā garā izdarījis to pašu, ko citi pa diviem trim kopā. A. Zadiņš uzsvēra, ka A. Mežkovskim piemitis miers un lēnprātība, ļaujot mežu ieraudzīt citādāk. Viņš skatījās ne tikai uz kubikmetriem, bet arī caur koku galotnēm. «Man ir gandarījums, ka Aldis paliks gleznās un mežu darbos», teica A. Zadiņš.
Pēc uzrunām visi pulcējās pie kafijas tases un kūkas, lai turpinātu dalīties atmiņās.
Izstāde aplūkojama visu jūliju. Aicināti visi interesenti, bet īpaši makšķernieki! Varbūt redzētais iedvesmos arī viņus.
Diāna Siliņa