2015. gada 9. janvārī
Saticis pils pagrabos Alandu un kādu fotogrāfu, eju pa lielceļu mājās. Piestāju Lejasvīdalē, lai nofotografētu kādu ēku, ko patlaban atjauno un remontē. Brīnos, ka esmu piemirsi, kādi mājai skaisti stūra tornīši. Paceļu skatu uz otru pusi. Tur tālu kalna galā aiz eglēm veras pusotra fasāde no kādreiz majestātiskas ēkas. Kaut kā noknipsēju arī to. Fotoaparātam visu laiku skrūvējas nost objektīvs. Eju tālāk. Ceļinieki līkloču kalnu upīti iztaisnojuši un vienu posmu ielaiduši garā caurulē zem ceļa. Muļķi, nevarēja tikt galā ar 2–3 caurtekām, nu cer, ka ar vienu lielu būs vieglāk. Un skaistā nogāze, kur auga vizbulītes, buldozeru izstumdīta un piebērta ar granti.
Sākas lietus. Upītē krāc ūdens. Ceļš arvien vairāk piemirkst un piebriest. Mutuļo dūņas. Arī fotoaparāts dūņu pilns. noskrūvēju objektīvu, kura vītnēs čirkst smiltis. Izkratu ārā lielumu dūņu. Vairāk neko nenofotografēt. Parāpjos augstāk kraujā, jo pa ceļa virsu jau urdz krietna straumīte, tūlīt to izraus par lielu kalnu upi!
Vietējais onkulis saka, lai es ejot augšā, rau, pa nesen izbūvēto tanku ceļu. Paskatos, ceļš apmēram 45 grādu stāvumā, no lieliem, rupjiem oļiem. Pa tiem kārpās viens tanks. Nebūs ērti. Labāk kāpšu pa vecajām koka kāpnēm.
Kāpnes platumā iedalītas 2 daļās. Labajā pusē apmēram ¾ kāpņu nobružātas, skabargainas, dubļainas. Kreisajā pusē ar papildu margām nodalīta tīra, pulēta un lakota ceturtdaļa. Pārkāpju pāri uz kreiso pusi. Kalna galā pļaviņu, kur kāpnes pārvēršas par žogu. No kreisās puses muks, izsmalcināts. No labās — prasts, mieti un kārtis ar nolēkšķējušu mizu. Eju pa žoga virsu. Pa stabu galiem, pa riķiem. Žogs šūpojas, izmantotie kokmateriāli pamazām nomainās ar līkiem un ķeburainiem purvā augušiem kokiem. Pie viena pagalam nestabila un šūpojoša posma pat stāv norīkoti divi asistenti. Paldies, gan jau es tikšu pāri!
Žogs, kas vienlaicīgi arī purva taka, atduras birzī, kurā dzīvo kokcilvēki. Dienā cilvēki, bet naktī aug kā koki ar saknēm zemē. Tā kā es palikt par ozolu vai bērzu nemāku, mani tur iekšā nelaiž.