No vecā plaukstdatora

2007. gadā vai agrāk. Atrasti vecā, 3 gadus neieslēgtā plaukstdatorā.

Sagribējās pavizināties ar lokomotīvi. Bet tā kā kabīnē neviens mani nelaidīs, attaisīju kaut kādu vāku lokomotīves sānos un mēģināju izmest kādu mehānismu, lai atbrīvotu sev vietu. Uzparikte bija smaga un to izdabūt laukā izdevās tikai ar rokas vinču. Ir tad salaužot trīs āķus. Vieta priekš vizināšanās iznāca tīri ērta, tikai no brauciena neko neatceros. Droši zinu tikai to, ka tas nebija iecienītais maršruts uz vai no Melnās jūras.

Skatījos Žila Verna «Noslēpumu salas» ekranizējumu. Sevišķi spilgtas bija epizodes, kur laupītāji sagrābj Tālā skata aploku un kur Nemo atklājas pa telegrāfu.

Agrāk bija 3 sižeti par tūrismu:

1. Ļoti daiļas un plastiskas iezemietes demonstrēja dejas ar indīgajām čūskām. Pēc tam rādīja ziloņu medības ar dresētu indīgo čūsku palīdzību. Ziloņa gaļu tūdaļ pagatavoja un cēla galdā. Nākamajā dienā galdā cēla jau pūdētu ziloņa gaļu.
2. Biju aizmirsis, kādā stāvā ir numurs un izmisīgi braukalēju ar liftu meklēdams savu istabiņu.
3. Kādā pārgājienā dikti labi un viegli gāja uz priekšu ar skrituļslidām. Vējš vien svilpoja. Garām visām mašīnām. Saldū knapi nobremzēju, lai mazā šķērsielā atrastu klosteri, kurā bija pasūtīti visai grupai apdrukāti krekliņi.

Bijušās Sīrupfabrikas sētā, kur tagad tirgus laukums, bija siltumnīca. Es tajā uzstādīju 2 webkameras. Pa diagonāli pretējos stūros. Viena bija nekustīga un nomērķēta pretī otrai. Otra bija grozāma, kā arī pa plēvē speciāli izgrieztu caurumu varēja izbīdīties laukā, lai apskatītu apkārtni.

Abas kameras ne tikai ar kustību noteikšanas programmu ziņoja, kad nokrīt kāds pārgatavojies tomāts, bet, ņemot vērā izrēķināto saules pozīciju, mērīja atspīdumus un krāsu uz tomātu sāniem, lai sekotu līdzi to nogatavošanās gaitai.

Vēl kāda jaunkundze nebaidījās pastaigāties, jo, lai arī pistoles bija tajos laikos vienam šāvienam un pa galu lādējamas, viņa bija attapīgi iekārtojusi sev ietilpīgas ieroču slēptuves platajos krinolīna sānos.