Zinātniskā fantastika

2007. gada 21. martā

Sapnī sanāca gandrīz sižets zinātniskajai fantastikai.

Kāds robotikas profesors (sapnī bija uzvārds Openheimers) strādāja pie iespējas nolasīt datus no cilvēka un pārrakstīt androīdu atmiņā. Nolasījis no sevis un pamatīgi izrevidējis, izmetot visu personīgo atmiņu un atstājot tikai vispārcilvēciskās rakstura īpašības, jo uzskata, ka nav ētiski „pavairot sevi“, pirmo reizi iespējams veiksmīgi pārraksta to androīdam. Profesors, būdams smagi slims ar vēzi, mirst un androīds paliek netestēts, kārtīgi neaktivizēts, jo iekritis kaut kādā „robokomā“.

Pēc profesora nāves visu mantojumu grib savākt ļaunā robotikas korporācija, bet kāda studentīte laborante, kas bijusi slēpti iemīlējusies vecajā kraķī Openheimerā, negrib atdot robotu, kurā sarakstīta profesora emociju un rakstura matrica, tāpēc komā guļošo robotu savāc sev gluži kā fetišu, un laboratorijā pēdu slēpšanai sarīko grautiņu ar ugunsgrēku. Pēc tam paslēpjas no visas pasaules.

Tai skaitā, lai labāk pazustu no pasaules uzmanības, maina uzvārdu fiktīvās laulībās ar diloņslimu studentiņu no laukiem un dodas to kopt kaut kur dziļā čuhņā lauku mājās pie studentiņa vecišķajiem vecākiem. Studentiņu apbērē. Jaunuve turpina kopt, uzraudzīt un pielūgt robokomā guļošo androīdu. Daudz jau tam pūļu nevajag. Strādā par „kancelejas žurku“ vietējā lauku dzimtsarakstā un paklusām iztaisa savam androīdam cilvēka personību apliecinošus dokumentus. Sākumā iztaisa it kā dzīvā sava nelaiķa vīra vārdā. Pēc gadiem kā savu bērnu.

Sieva ik vakaru nekustīgi guļošajam androīdam izkrata savu sirdi.

Pēc gadu desmitiem sarežģītais process androīda smadzenēs beidzies. Un robots mostas no komas kā visnotaļ garīgi un emocionāli pilnvērtīga un normāla personība. Tikai, protams jau vecajai appiepējušai lauku tantei pilnīgi sveša, jo tur nav nekā, kas atbilstu no viņas jaunības iedomām.

Galu galā ir veca, fantāzijās mūžu vējā palaidušu tante, kas nepazīst savu oficiālo bērnu.

Ir normāls cilvēks bez kārtīgas pagātnes un saknēm, kas ļoti mīl savu „mammu“ (robokomas laikā uztveres sensori strādājuši un viņš zina par visu, ko „mamma“ viņa labā darījusi) un kam visa dzīve vēl priekšā. Jaunajam, cilvēkam (komā bioloģiskie roboti nenoveco) personas identitāti apliecinošie dokumenti un arhīva ieraksti ir perfektā kārtībā, tante pat neklātienē speciāli studējusi jurisprudenci.

Ir neveiksmīgs robotikas eksperimentu, jo pasaulē neviens par šo lietu neko nezina, nav analizējis komā notiekošo un nekur neviens, pie šādām tēmām strādādams, nav ieguvis nekādu sakarīgu rezultātu, bet Openheimera darbi un idejas sen kapā un laboratorijas sadēdējušās krāsmatās.

Visa z/f neiederīgās bezjēdzības, kā piemēram tantes virtuvē ielavījušos un galda uzkāpušo govi es izmetu, lai sižetu varētu pārdot Holivudai. :-)

Ja piedomātu klāt kādu atmiņu zaudējušu radinieku, derētu arī priekš meksikāņu TV :-)

Man protams galvenais sapņa elements bija robokomas murgi, kas sasaucās paša gulēšanas neērtībām — te sega spieda, te istaba par karstu, te par aukstu.