Izvēlne
Satura rādītājs
Laika gaitā
Emuāri ir tūdaliņu tulkojums angļu vārdam blog.
Sibillas fon Ciskas runu spēks
Dzirdēju, kā kaimiņi ilgi un skaļi lauzījās ap savu durvju atslēgu.
Aizmigu. Sapnī dzirdēju kā kaimiņi, netikdami iekšā, ilgi un skaļi lauzījās ap savu saplīsušo durvju atslēgu.
Pēkšņi atcerējos trusi, par kuru biju piemirsis. Nezin vai maz vēl dzīvs. Neko trusim ēdamu jau manā mājā atrast nevar. Jāiet skatīties. Ja nosprādzis, jāizmet. Ja pārāk novārdzis, arī. Pa logu. Kurš zinās, ka pie sniegā iegrimušā truša man kāda daļa. Eju skatīties.
Tumšs. Jāiededz gaisma. Citādāk, zem radiatoriem palīdušu, var nepamanīt. Ieslēdzot ar troksni izdeg priekšnama un virtuves spuldzes. Vainīgs arī drošinātājs. Būtu jāatslēdz atpakaļ, bet netīk iziet kāpnēs, kamēr vēl kaimiņi laužas ap savu saplīsušo durvju atslēgu. Un vispār - kāpnes ir tā piecūkotas!
Kašķīgais vecis vienmēr pagastam par to raksta sūdzības. Tagad par atslēgu laušanu arī uzskrīvēs. Brīnums vienīgi, kur šim tik skanīga izteiksme. Sūdzības var lasīt kā saldos ēdienus. Kādi izteicieni, salīdzinājumi, aliterācijas, asonanses! Tikai saturs - viena žults. Tagad par atslēgu laušanu arī uzskrīvēs. Vai pat metīsies uzreiz ārā lasīt morāli. Kāda tam jēga. Tur jau nelaužas pati kaimiņiene, bet viņas apakšīrnieki. Un ar tiem medzernieku līmeņa muļļām jau nav vērts tukšu gaisu tricināt. Kaimiņmāju nodzīvoja, nu šiten savu kūti ietaisīs.
Ārā lasīt morāli izmetas jaunā skolotāja. Vecmeita, kuru nelielo pareģošanas spēju dēļ mēdz devēt par Sibillu fon Cisku. Tā nu gan var norunāt līdz ar zemi. Un ne jau tāpēc, ka ir sevišķi sašutusi par bēniņos radušos “atpūtas telpu”, bet tāpēc, ka akli iekatījusies puisietī, kas patreiz laužas ap ap savu saplīsušo durvju atslēgu. Un sāk Sibilla par augstām lietām, par literatūru, par mūziku, kas šim nemaz neinteresē. Bet skolotāja ir smuka un var jau ļaut pakoķetēt.
Tā nu abi, viens otru pamīšus apdzīdami un pie sienām stutēdamies, kāpj lejup pa kāpnēm. Pusceļā kāpņu laukumā pēdējā labo laiku godība - aizsūbējis sienas spogulis. Puisietis tajā ieskatās, bet Ciskas jaunkundze skaita kāda literāra varoņa pārdomu monologu pie spoguļa par tā burvju spējām. Puisietis pagriežas, lai ietu prom. Un, cik daudz, viņam paejot sānis, aiz spoguļa malas aiziet puisieša atpulgs, tik pat daudz pats paliek arvien bālāks un blāvāks. Līdz pavisam izgaist.
Fon Ciskas jaunkundze satrūkstoties pamostas no šausmīgā sapņa par mīļā puisieša izgaišanu. Dziļāku elpas vilcienu gribēdama, parauj uz sviedriem nolijušajām krūtīm vaļā vecmodīgi špicoto naktskreklu. Un, ieraudzījusi, ka pašas miesai, pelēcīgi dūmakainai, jau cauri blāvo kauli, šausmās iekliedzas.
No viņas kliedziena satrūkos un pamodos.
Putekļusūcējs
2005. gada 15. aprīlī
Redzēju putekļsūcēju, kam birstes kāts un korpuss bija savienots tikai ar tievu strāvas vadu, jo savākto drazu uz tvertni korpusā pārvietoja nevis ar gaisa plūsmu pa cauruli, bet teleportējot.
Pārdevējs stāstīja, ka, noslēdzot līgumu ar atkritumu apsaimniekotāju, nebūšot jātukšo arī tvertne. Putekļusūcējs pilnās tvertnes saturu tad teleportēšot pa taisno uz izgāztuvi.
Par cenu un iespraužamajām abonentu kartiņām (kā mobilajiem tālruņiem vai satelītuztverējiem) neko pastāstīt nevaru, jo pamodos. 
Buršanās ar vistas kāju
2006. gada 24. oktobrī.
Devās kaut kādi ļaudis kaut kur ceļā. Kaut kādā «kvestā». Tā kā tas parasti notiek fantāzijas grāmatās. Kur gāja, kādā skarā, un kā viņiem tur gāja, neatminos. Beigās nonāca kaut kādā izpostītā un tukšā zemē. Un nolēma griezties atpakaļ.
Atpakaļ brauca ar «Ikarusu». Autobusam piesitās tā kā šakāļu, tā kā vilku bars. Ielenca un gaidīja uz mielastu. Apstāties nedrīkstēja, lai nesakostu riepas. Tā nu brauca nabaga «Ikaruss» dienu un nakti. Steidzās varoņi mājup. Un šausmās skatīja, ka pa viņu prombūtnes laiku arī dzimtā puse palikusi tukša un vilkškāļu izsirota.
Atbrauca. Piestāja kaut kāda smilšakmens kalna pakājē. Bet ārā kāpt nevar. Autobuss ielenkts. Tad viens no varoņiem teicās, ka laikam zinot līdzekli, kā tikt vaļā no ielenkušā vilku bara. Un izvilka no sēdekļa apakšas sakaltušu vistas kāju.
Un ar vistas kāju pavilka pa gaisu. Vilki arī mazliet pakāpās uz norādīto pusi. Pavilka vēl – vilki atkāpās vēl mazliet. Tad nu sākas burties pa īstam. Kasīja ar vistas kāju gaisu ilgi un dikti visvisādos virzienos. Kamēr visi vilki bija sadzīti izalotajās smilšakmens klintīs.
Tad atlika tikai pāris reizes enerģiski vistas kāju papurināt, lai klintis sabruktu un visi šakāļvilki tiktu nosisti.
Tramvajs
2006. gada 9. jūnijā
Izpilddirektors brīvajā laikā sāka būvēt pils pagalmā tramvaja līniju. Par depo izmantošot pils katlumāju. Solīja 3 gadu laikā pabeigt un tikt līdz Mārītes pansionātam. Būvdarbi sanāk tik ilgi tāpēc, ka vienatnē, slogojot ar smilšu maisiem, neesot viegli izliekt sliedes vajadzīgā rādiusa līknei.
Adāmmašīna
2006. gada 3. marts
Redzēju sapnī adāmmašīnu.
Ar elektronisku vadību. Priekšpusē visā mašīnas platumā bija skārienjūtīgs LCD, uz kura varēja uzzīmēt tehnisko rakstu, ko mašīnai adīt.
Bet piedziņa bija mehāniska ar tādu kā lejierkastes vai gaļasmašīnas kloķi. Tikai kloķis bija priekšējā plaknē tieši vidū un tāpēc ne tik ērti griežams.
Pagriezu dažus apļus un noadījās pāris metri.
Pēc tam ilgi un šķirstīju koši krāsainu Brother adāmmašīnu un šujmašīnu katalogu. Ļoti futūristiskas pludlīnju formas. Dizaineris bija iemīlējies elipsēs. Žēl, ka nemāku uzzīmēt.
