Izvēlne
Satura rādītājs
Laika gaitā
Emuāri ir tūdaliņu tulkojums angļu vārdam blog.
Siena sadzīvošana
2021. gada 13. februārī.
Bija gaidāma slikta siena raža, tāpēc ar lāpstu mēģināju no laivas pļaut ūdenszāles. Lai saprastu, kur labāk pļaut, vispirms izstaigāju kājām ezera dibenu. Atsevišķi ezera līči bija cits no cita nodalīti ar kārtīgām platām un baltām pildiņu durvīm, kuras bija laikus jāizver, lai nesajauktu zemūdens straumju kārtību.
Logu seriāls
2021. gada 10. februārī
Skatījos BBC filmu par logiem. Diktors gari un filozofiski muldēja par to, ka cilvēks slēpās no apstākļiem miteklī, bet pēc tam mitekli aprīkoja ar logu, kas tos apstākļus ielaiž iekšā. Par to, ka pa logu cilvēks redz ārpusi, bet no otras puses — ārinieki redz cilvēka privāto. Un ka ar laiku abas puses sāk viena otrai izrādīties tīšām. Un logs kalpo par tādas kā gleznas rāmi.
Bet filmā bija lieliskas operatora rādītās ainas— logi no dažādām pusēm un tajos redzamais. Filmas nobeiguma kadrā parādīja logu tuvplānā, aiz kura bija puķu dārziņš. Kamera no loga attālinājās, bet, jo logs palika mazāks un tālāks, jo skaidrāk tajā varēja saskatīt vakara ugunīs mirdzošās daudzstāvu mājas. Man no sajūsmas pilnīgi aizrāvās elpa.
Modīgās krāsas
2021. gada 24. janvārī
Braucu ar autobusu uz lielveikalu. Izkāpu. Stāvlaukumā stāvēja Saeimas deputāts A.L., skatījās uz mani un smaidīja. Prasu, ko šis skatās. Bet viņš tika klusē un smaida. Nu, dievs ar viņu! Eju iekšā veikalā. Pie durvīm pametu acis spogulī. Nez par ko viņš smaidīja. Izskatos tīri pieklājīgi — mugurā balta vējjaka ar diagonālu rāvējslēdzēju, kājās apspīlētas bikses. Nu un kas par to, ka izbalējušas. Kreisā, dzeltenā bikšu stara nemaz nav noplukusi, un labajai, sarkanajai arī vēl nav nekāda vaina, lai arī izbalojusi par rozā.
Otrajā stāvā garos plauktos izlikta šūšanas tehnika. Pēc mirkļa jau nesu rokās nopirktu mazu baltu overloku. Gribu iebāzt to mugursomā, bet nav vietas, jo priekšā jau ir balti lillā šujmašīna.
Sēļu–gruzīnu vārdnīca
2021. gada 16. janvārī
Braucu autobusā pa kādu remontējamu Jelgavas nomales ielu. Iela bija nobērta ar šķembām, kurās autobusa riteņi stiga iekšā līdz asīm. Autobuss apstājās pieturā pie zaļas koka ēkas, kuras sienas no ārpuses viscaur nosedza grāmatu plaukti. Pastiepu pa atvērtajām autobusa durvīm roku un paņēmu no plaukta sprīdi biezu baltu sējumu — “Sēļu – gruzīnu vārdnīcu”.
Ceturtajā adventē
2020. gada 4. adventē
Apķēris benzīna mucu, sēdēju uz atutošanas iestādes jumta un dziedāju senkorejiešu eposu par to, kā viens varonis pēc dievu pavēles noslīcināja otru. Noslīcināja patiltē, kas skaitījās īpašs negods.
Citunakt, ieguvis spēju ar roku uzlikšanu dziedināt lopus, izdziedināju divas dažādu saimnieku govis un pēc tam slēpos no vietējo fermeru klaniem, kas vērpa intrigas, cerībā uz maniem pakalpojumiem.
Sēdējām trijatā saules piekarsētā liepu alejā noparkotā armijas furgonā un klausījāmies ar novēlošanos uzsākto jaunā Eiropas līdera, sarkanā frencī tērpta, resna un sirma francūža runu par nupat pieņemtajiem lēmumiem.
