Latvijas vēsture karikatūrās

Līdz gada beigām Dundagas bibliotēka piedāvā LNB starptautisko ceļojošo izstādi «Latvijas vēsture karikatūrās»

Starptautiskā izstāde veidota, gaidot Latvijas Republikas 90. gadadienu, sadarbībā ar LR vēstniecību Nīderlandē, un 2007. gada novembrī ar lieliem panākumiem eksponēta Hāgā, Nīderlandes Karaliskajā bibliotēkā. Pēc tam izstāde ir bijusi Oulu (Somija), Prāgā, Parīzē, Tallinā Rīgā, Liepājā un Kuldīgā.

Izstādes «Latvijas vēsture karikatūrās» autori centušies uz savas valsts vēsturi paskatīties no neparasta un nedaudz ironiska skatu punkta, jo stipra un vitāla ir tā tauta, kas var pati par sevi pasmieties. Izstāde piedāvā 38 latviešu mākslinieku politisku notikumu redzējumu 105 karikatūrās — no Latvijas valsts izveidošanās 1918. gadā līdz pat mūsdienām.

Tā kā izstāde bija gatavota starptautiskai publikai, teksts uz planšetēm ir angļu valodā. Tulkojums latviski pievienots uz atsevišķām A4 lapām.

Karikatūra vienmēr ir bijusi sava laika kultūrvēsturiska refleksija un reizē arī ietekmīga sabiedriskās apziņas veidotāja un ietekmētāja. Jo īpaši nozīmīgu vēsturisku notikumu krustcelēs, kā tas vērojams Latvijā.

20. gs. sākumā latviešu karikatūras spēku un ietekmi sabiedrībā noteica ievērojamu mākslinieku — Jāņa Roberta Tillberga, Riharda Zariņa, Alberta Kronenberga, Indriķa Zeberiņa, Romana Sutas, Sigismunda Vidberga — pievēršanās satīriskā zīmējuma mākslas žanram. Šajā laikā īsu, bet spožu uzplaukumu piedzīvoja arī latviešu humoristiski satīriskā prese un karikatūras žanrs, iezīmējot vienu no vizuāli interesantākajām un saturā savdabīgākajām lappusēm latviešu preses vēsturē. Iznāca vairāk nekā 50 dažādu humoristiski satīrisoe laikrakstu un žurnālu, vairāki desmiti šādas ievirzes kalendāri un gadagrāmatas. Jo īpaši jāatzīmē satīriskais izdevums «Svari» (1920 – 1932). Karikatūras un satīriskus sacerējumus regulāri publicēja arī politiskie dienas laikraksti. Mākslinieki nekavējoties atsaucās svarīgākajiem sabiedriski politiskajiem un saimnieciskās dzīves notikumiem, sniedzot savdabīgu satīras spogulī skatītu laikmeta hroniku.

1940. gadā, Latvijai nonākot padomju okupācijā, vairs neizdeva Latvijas brīvvalsts laika laikrakstus un žurnālus. Taču tas neatturēja māksliniekus radīt pastāvošo iekārtu izsmejošas karikatūras. Īpaši aktīvi šajā laikā darbojās mākslinieks Ernests Rirdāns.

Plaša karikatūru izmantošana Latvijā propagandas mērķiem aizsākās Otrā pasaules kara laikā, kad, vienai okupācijas varai nomainot otru, šo mākslas žanru izmantoja sabiedrības saprāta pakļaušanai un ietekmēšanai abās frontes pusēs. Bijušo Latvijas valsti un latviešu sabiedrību izsmēja un kariķēja pirmajā padomju okupācijas gadā Latvijā vienīgais humoristiskais žurnāls, kas turklāt nāca klajā tikai krievu valodā. Savukārt vācu okupācijas gados Latvijā sāka iznākt humoristisks žurnāls, kurā regulāri parādījās politiska propagandas satīra par sabiedroto valstu valstsvīriem. Tajā publicētās karikatūras arvien vairāk sāka kultivēt rasistisku naidu pret atsevišķām tautām.

Pēc kara latviešu māksliniekiem nācās piemēroties Latvijā pastāvošajai padomju ideoloģijai, kas pieļāva publicēt satīriskus zīmējumus tikai par dažādām sadzīves negācijām, kā arī kritizēt un apsmiet Rietumu pasaules buržuāziskās sabiedrības netikumus.

Būtiskas pārmaiņas latviešu padomju laika karikatūrā iezīmējās līdz ar žurnāla «Dadzis» iznākšanu (1957 – 1995). Lai arī visus padomju okupācijas gadus Latvijā tāpat kā visās citās padomju republikās pastāvēja stingra cenzūra, tā laika satīriskā grafika aktīvi reaģēja uz sabiedriskās un politiskās dzīves aktuāliem notikumiem. 50. – 70. gados zemtekstos un simbolos mākslinieki iemācījās atainot to realitāti, par kuru nedrīkstēja skaļi runāt un diskutēt. Karikatūru žanrā sāka darboties jauna mākslinieku paaudze — Uģis Mežavilks, Gunārs Vīndedzis, Gunārs Bērziņš, Imants Melgailis, Ēriks Ošs.

Nedaudz brīvdomīgākas karikatūras Latvijas presē sāka parādīties 80. gadu sākumā bijušā Padomju Savienības prezidenta M.Gorbačova aizsāktās valsts pārbūves jeb «perestroikas» laikā.

Aktīvs laiks karikatūristiem aizsākās līdz ar latviešu tautas trešo Atmodu 80. gadu otrajā pusē, kad māksliniekiem beidzot bija iespēja tieši un bez zemtekstiem izteikt radošo domu. Tad arī klajā nāca karikatūrista Agra Liepiņa sastādītais izdevums «Latviešu politiskā karikatūra’ 90 – 93».

No jauna neatkarību guvušās Latvijas valstiskās attīstības procesu stabilizācijas laikā (1995 – 2000) latviešu mākslinieku, karikatūristu zīmējumos bija jūtams tēmu un radošu ideju apsīkums. Tā vien likās, ka satīriskajam zīmējumam — karikatūrai vairs nebija ko izsmiet un pret ko cīnīties.

Jaunu māksliniecisko izpausmju uzplaukumu latviešu karikatūra piedzīvoja 2005. gadā, kad atsāka iznākt satīriskais izdevums «Dadzis».

Pašlaik izteiksmīgas un kritiski asas karikatūras par Latvijas ārpolitiskajiem un iekšpolitiskajiem notikumiem rada tādi mākslinieki kā Gatis Šļūka, Ludmila Bulikina, Tamāra Sergijenko un Māris Bišofs.

Eskpozīciju veido 17 gabalas 1,00×1,40 m homoteksa planšetes.

Sagatavoja Ruta Emerberga

Discussion

, d.m.Y H:i

Varbūt vajadzētu pašķirstīt „Atmodas“ un vēl citus atmodas laika un pēc tās izdevumus, lai redzētu, ka tur ir biezā slānī arī mani darbi. Nesaprotu kāpēc atmodai tiek pierakstīti tie, kas tur vismazāk zīmēja?

You could leave a comment if you were logged in.
arhivs/vecas_zinas/2011/2011.11.28.latvijas_vesture_karikaturas.txt · Labota: d.m.Y H:i , labojis aivars
Recent changes RSS feed Creative Commons License Donate Minima Template by Wikidesign Driven by DokuWiki