2014. gada 17. martā

Ēdu no krūma upenes. Sulīgas, pārgatavojušās. Pēc tam gāju plūkt ķiršus. Tā kā no sveša koka, tad turējos tam vienā pusē, lai īpašnieks no mājas nepamana. Ķirši bija kārtīgi noputējuši baltiem lielceļa putekļiem, bet tas netraucēja aizgūtnēm rīt.

Kaut kādā kompānijā braucu ar jahtu. Pie Ventspils piesējās apsardzes kuteris un aicināja braukt krastā. Labi vien bija, jo sāka celties pamatīgi viļņi. Ostas mājā sasēdāmies visi rindā uz gara sola pasu pārbaudei. Tā kā man pase bija kārtībā, nosēdos priekšpēdējais, pirms kapteiņa. Lai pirmie iet tie, kam kādas problēmas, varbūt varēs piemuļķot vēl nenokaitināto ierēdni. Viens vīrs pasu ierēdnei žēlojās par grūto bērnību, par brāli, kas slapinājis gultā. Es sāku domāt, vai gaidīt pasu rindā, vai aiziet uz tualeti. Tā stāvēja turpat vestibila kāpņu laukumiņā. Tāda kā šaura dušas kabīne. Pateicis ierēdnei, ka man viss kārtībā, ka brauciens ir parasts izklaides brauciens un es uz jahtas izmēģinu pavāra amatu, gāju uz tualetes kabīni. Tā bija tik šaura, ka iespraucoties knapi var durvis aizvērt. Un matētie stikli arī pārāk caurspīdīgi, lai izmatotu publiskā vestibilā. Labāk iešu citur.

Mežā ar abām rokām plaši šķirstīju biezas papardes un meklēju cūku pēdas. Paparžu lauces vidū bija izspārdīta grants čupa. Plašiem vēzieniem pamēģināju, cik viegli grants, rokas ķerta, lido uz visām pusēm. Skaidrs, ka to izspārdījušas aitas, aizstāvoties no vilkiem — nevienam pelēcim vairs nekāro aitas ciska, ja acīs lido grants.