2012. gada 2. jūlijā.

Kaut kur laukos sievas no kaut kādas vietējās organizācijas taisīja savu batikoto dziju izstādi. Un vērpa intrigas, kura savējās šķeteres izkarinās goda vietā uz lazdu kārtīm pie verandas un kam būs otršķirīga izstādīšanas vieta uz terases akmens margām. Lai noniecinātu konkurentes, tika laisti klajā apgalvojumi, ka viņu krāsu izjūta neatbilst gadalaikam, ka esot lietotas indīgas krāsas…

Kāda vecmeita, lai novērotu, ko un kā kaimiņiene krāso savā virtuvē, bija nozagusi tai pussaplēstu teātra binokli, kas, protams, bija jāslēpj no savas visur degunu bāzošās vecās, nešpetnās mātes.

Kādās vecās baznīcas drupās rakņājās no pilsētas atbraucis jauns, briļļains arhelologs, kura zeltainās un jau pašķidrās sprogas satrauca visas ciema meitenes. (Arheologs patiesībā nebija nekāds arheologs, bet viltvārdis).

Kādu rītu viņš sev par nelaimi drupās atrada līķi.

Tālāk par ievadu nerādīja