2010. gada janvāra pēdējās dienas

Pamostos. Istaba auksta, durvis līdz galam vaļā. Pa virtuvi kravājas divas svešas sievas. Paķeru aiz elkoņa to, kas lūkojas tukšajā katlā un grūžu laukā. Atgriežos pēc otras, kas lūkojas ledusskapī. Nav jau tur ko redzēt! Katrā plauktā mētājas tikai pa sakaltušam desa gabalam. Grūžu šo sievu arī ārā pa durvīm. Tā kaut ko taisnojas par sociālo dienestu un pienākumu pārbaudīt, kā iedzīvotājiem ar iztiku. Aizcērtu durvis un pamostos pa īstam.

Biju teātrī. Sēdēju pustukšā balkonā. Izrādīja muļķīga satura lugu par sadzīves un ražošanas problēmām, kas rakstīta padomju laikos, kadmodē bija bezkonflikta teorija. Galvenā tēma bija varonīgā cīņa par pārplūdušo kotlešu raktuvju darba atjaunošanu.

Lasīju maizes recepšu grāmatu. Grāmata vienlaicīgi bija arī maizes klaipiņš. Šķīru lapas / ritināju vaļā maizes mīkstuma kārtas un centos izprast, kā kukulītis veidots. Uzmanīgi nolauzu garšīgo galiņu / tikai pašu lapas maliņu, lai neciestu lasāmais teksts. Maize bija ļoti gaisīga un pūkaina.