2009. gada 30 aprīlī.

Kādā zālē tika rīkots priekšlasījums par filozofisku tēmu. Tā kā zāle bija tukša, apmeklētājiem pašiem bija jāpaņem gaitenī grēdās sakrautie krēsli un galdi un jāienes telpā. Jānes uzmanīgi, jo galdi bija bagātīgi nokrauti ar informatīviem pašvaldību vēlēšanu materiāliem.

Tā kā zālē bija patumšs, lekcijas laikā ieradās elektriķis, lai nomainītu izdegušās spuldzītes. Ielīda ar garajām alumīnija trepēm starp pirmo rindu un lektora katedru. Sāka sliet trepes gaisā. Klausītāji snaikstīja kaklus pa labi un pa kreisi, lai saskatītu lektoru. Lektors apjucis kemšļojās un murminājs savu tēžu domas elektriķa mugurai.

Elektriķis ar kāpņu augšgalu centās pacelt dekoratīvo griestu putuplasta kvadrātiņu un lēni, uzmanīgi iebīdīt kāpņu spici griestu dziļumā kaut kur atbalstam. Tik smalks darbs, protams, prasīja visu elektriķa uzmanību, tāpēc nepieskatītais trepju apakšgals pretīgi čirkstēdams vilkās pa flīzēto zāles grīdu. Tik un tā sanāca fušieris – metāla kāpnes griestu dziļumā pieskārās kaut kam neizolētam, salaida kaut ko uz īso un ar blīkški pretīgi nosmirdēdams izsprāga kāds kondensators.