2011. gada decembra vidū.

Kādā redakcijā vai tipogrāfijā notika sanākšana. Lielā istabā pie gariem galdiem cieši sēdēja žurnālisti un strādāja. Apkārt lielajai zālei aiz pelēkām, ar sarkaniem burtiem apzīmētām durvīm atradās istabas redaktoriem un citiem priekšniekiem. Viena tante rūpīgi maketā ielīmēja bildi. Ar kājām gaisā. Kad ar lineālu parādīju uz kļūdaino bildi, viņa pikti paskatījās: «Sak', jaucas te visādi svešinieki».

Atskrēja tipogrāfijas priekšnieks – mazs, greizs un klibs vīrelis lielā, uz kreiso ausi nošļukušā melnā beretē un sāka visus steidzināt, ka tūlīt jānodod gatavais darbs. Lai visus pasteidzinātu un radītu jautrāku darba noskaņojumu priekšnieks, uzskrēja pa tādu kā no kartupeļu kombaina metāla stieņu transportiera lentas darinātu laipu uz trosēs iekārtas šūpojošas režģu platformas un sāka, piedziedādams un ar visu savu klibo kāju veikli piedancodams, visus enerģiski diriģēt ar apķepušu ķīniešu ēdamkociņu.

Kamēr visi, šķērēm šņakstot priekšnieka diriģētajā ritmā, grieza rūtīs savus maketus, kas izskatījās pēc lieliem melni rozā puķotiem palagiem, mums — viesiem — piedāvājas iepazīties ar ražošanas līniju. Neko daudz no iekārtām nesapratu — riteņi, siksnas, zobrati, kloķi un klaņi. Ejas starp mašīnām šauras. Viegli notriepties ar eļļu. Eksursantu ērtībām bija īpaši braucamķebļi. Sēdi uz ķebļa, turies pie krūšu augstumā esošā šķērsbomja un brauc. Labi, ka karstajam ceham izrāva cauri ļoti ātri. Šaurajās ejās starp mehānismiem, kuru iekšienē plaiksnīja uguns, nebija diez ko omulīgi.

Lai sausi rūpnieciskās tēmas ekskursiju bagātinātu, tumšākos ceha kaktos un plašākos eju līkumos melnos talāros ģērbušies vietējie jaunieši — teātra sporta entuziasti izspēlēja pantomīmas etīdes par priekšnieka smago un grūto ceļu uz augsto amatu.