2013. gada 9. decembrī

Gulēju ciņainā pļaviņā pie bērzu jaunaudzes. Saritinājies segā, stūri pārvilcis pār galvu. Kas mani no ciņa atšķirs!

Bet tad iedomājos, ka no meža var nākt lāči un tie mani saodīs. Tāpēc pārcēlos gulēt uz laidaru. Laidarā kašājās vistas. Un nav patīkami, ka tev, lai kā būtu ieritinājies segā, sprīdi no degungala kāda kašājas. Kustēties, lai aiztriektu, bija slinkums. Tāpēc centos vistu padzīt, pūšot pa segas šķirbu vistai paplikajā pēcpusē.

No mājas iznāca saimnieks skatīties, kas tur laidarā par cini. Klāt nenāca, bet uz lieveņa stāvēdams rīdīja virsū suni. Suns riedams pieskrēja, mani pazina un, paluncinājis asti, griezās atpakaļ. Saimnieks neko nesaprata un rīdīja suni vēl. Suns par jauno spēli bija priecīgs. Saimnieks gan neko nesaprata.