2012. gada jūlija sākumā

Kāds muižnieks kaut kur Zemgalē, būdams jucis uz jūras lietām, bija uzcēlis bāku. Un pietiesājis tās uzturēšanu no valsts, jo varēja pierādīt, ka bāka ir izglābusi jūrniekiem dzīvību. Patiesībā izglābtais bija jēgu nodzēris kapteinis, kam tumsā bāka bija līdzējusi izkārpīties no aizauguša linu mārka, kur šis pilnās burās no kroga bija iemeimurojis.

No dzeltenīga smilšakmens celtā bāka, kas ļoti atgādināja iestiklotu Āgenskalna ūdenstorni, slējās plaša kviešu lauka vidū. Nu jau gids, nevis muižnieks rādīja, ka terases franču logos esot ievietoti speciāli stikli, kas ļaujot redzēt Liepājas jūrmalu. Patiesībā īpatnēji uzpūstajos stiklos nebija nekā vairāk kā nošņurkuši kuģu modeļi, kādus rokdarbnieki liek pudelēs. Un varbūt sauja sprāgušu mušu.

Vienas durvis pa tiešo no Zemgales vedot uz Liepājas jūrmalu. Izgāju pa tām un tiešām biju pie jūras. Gan ne pludmalē, bet slapjajos alkšņu brikšņos. Par Liepāju liecību nebija. Alkšņos līkumoja brūngana upe. Pa upi laiku pa laikam kārtīgas fūres ātrumā aiznesās ķeburainas sakņu siekstas. Pat skaņa bija kā garām pabraucošais fūrei un ar labi saklausāmu Doplera efektu.