2011. gada 14. februārī

Sapnī braucu uz Kuldīgu pēc 2 maisiem kartupeļu. Brīžam ar auto, brīžam ar zaļu motociklu «Urāls». Kur šķiras ceļi uz veco un jauno tiltu, stāvēja autoinspekcija. Nobijos, ka man ātrums par lielu, aizmiedzu acis un, piepūlējies, ar gribasspēku uzreiz teleportējos galapunktā - leknā pieneņu pļavā Ventas krastā. Tur jau gaidīja G. [tu] Pļāpādami gājām gar Ventmalu. Upes krasts bija stāvs, irstošs. vietām varēja uzlīst augšā tikai uz vēdera, ar rokām ķeroties koku saknēs.

Rāpodams garām kādam celmam, pamanīju, ka tā dobumā ir 3 mazi pūču bērni. Izvilku no somas fotoaparātu, lai nobildētu. Kamēr grozīju zibspuldzes iestatījumus, lai nevienu tumšajā celma dobumā neapžilbinātu, šurpu rāpoja veca bruņurupuciene apdauzītās un ar grafiti apķēpātās bruņās, lai izvestu mazuļus pastaigā. Noslēpos aiz krūma un gatavojos bildēt. Bruņurupuciene ar 3 bruņurupucēniem (neprasi, kur palika pūces!) smukā aplī gāja rotaļās ap celmu.

Gribēju bildēt, bet fotoaparāts saniķojās. Čirkstināja motorus, bet nefotografēja. Palaidu paštestu, un atklāju, ka testa laikā fotoaparāts skatu meklētājā rāda shematisku savu uzbūvi un attēlo gaismas satur ceļu, lēcu un spoguļu stāvokli kustībā.

Pēc testa aparāts atkal strādāja. Bet bruņurupuči bija pazuduši.

Zālienā vāļājās kāds bomžu pāris. Vīrs ik pa brīdim ierāva šļuku no pudeles, sieva, muti plati atpletusi, skaļi krāca. Vīra seja šķita tāda kā pazīstama. Izvilku no somas fotoalbumu, lai paskatītos aizpērnā gada attēlus, kur, šķiet, tas vīrs ir nobildēts. Albums bija kaut kāds modīgs planšetdators, kam abos galos «ērtākai» turēšanai pieskrūvēti pamatīgi no metāla caurules izlocīti rokturi apmēram tādi, kā statnēs ieskrūvējamās aparatūras moduļiem. Skārienjūtīgais ekrāns galīgi nekā neklausīja. Vīra bildi neatradu. G. iesaucās: «O, iPads», un gribēja pabakstīt. Tik un tā bilžu albums neklausīja.