2021. gada 21. maijā

Nākdams no veikala, laipoju starp peļķēm, un pēkšņi kāds man uzskrēja virsū. Pagriezos — mazs laipns japānis atvainojas skaidrā latviešu valodā.

Eju tālāk. Pie ceļa zīmes “Pīļu pāreja” iznāk lēkt, lai nesabristu zem kājām paskrējušu pīlēnu. Un atkal saduros ar japāni, kas ļoti gari un puķaini atvainojas. Bet viņa laipnajās acīs tāda pārākuma apziņa… Noburkšķu kaut ko rupju un aizgriežos.

Eju tālāk. Pie krustojuma melniem dūmiem smird sagrabējusi fūre. Man ir zaļais. Eju pāri. Pēkšņi atskan bremžu kaukoņa un kaut kas mani ar lielu spēku uzgrūž virsū gaismas stabam. Atkal tas japānis! Nu un kas, ka paglāba mani no riteņiem? Cik tā var grūstīties! Sagrābju viņu aiz čupra un zveļu pa to pašu stabu. Un vēlreiz! Un vēlreiz! Dauzu kā tādu pieputējušu paklāju! Ar baudu. No japāņa sāk birt tādas kā rīģipša atlūzas, bet es tik dauzu un dauzu.