Smalkas galma dāmas tādā kā polonēzē gāja pa platām pils kāpnēm. Kāpnes izbeidzās tukšumā un pirmā dāma nezināja, kā tikt tālāk. Pēkšņi atsprāga vaļā logs, divas garas rokas dāmu sagrāba un izrāva laukā. Laupītājs dāmu pārmeta pār plecu laidās bēgt. Laukā pa vārtiem, lejup pa ceļu un mežā iekšā.

Dāmas nolaupītājs stiepa savu nastu cauri brikšņiem ilgi, ilgi. Kad satumsa, taciņu palīdzēja ieraudzīt uz tās ik pa gabaliņam izliktas kvēlojošas oglītes. Viltīgi piesegtas, lai no citurienes nebūtu redzamas.

Pret rītausmu laupītājs, manāmi noguris, iznāca miglas pielietā pļava, kur stāvēja vēl silta, vakar kurta pirtiņa un mīksta siena guba. Viss kā vajag.

Nometis smago nešļavu pļavā, laupītājs norāva dāmai no galvas maisu un ieraudzīja, ka visu nakti stiepis pārģērbtu vīrišķi. Izklīstošajā miglā atskanēja duļļu čīksti un krastā piestāja laiva ar vajātājiem no pils ezera otrā pusē. Bargs kārtībnieks zelta pensnejā un uzskrullētam ūsām sāka strostēt laupītāju par nevainīgu princešu un viņu goda laupīšanu, bet nekas nesanāca. Nolaupīts bija tikai kāds karnevālā piedzirdīts un brunčos tērpts kavalieris.