Veikalā nopirku dārgu mantu par Ls 700 (nezinu kādu, tas nebija zināms un nebija no svara). Pārdevējs, izīgi klanīdamies, ielika kasti ar sava veikala reklāmām apdrukātā maisā. Es nebiju ar mieru nest pa ielu skaidri redzamu vērtību, tāpēc to maskēju.

Paņēmu vecu zābaku, sakūru tajā gruzdošu kaut kādu drazu ugunskuru un piesēju zābaku dārgajai mantai. Pēc tam iesaiņoju visu vecās, saņurcītās avīzēs. Tā, lai zābaka stulms kā kūpošs skurstenis paliktu laukā.

Un rāmu sirdi nesu savu pirkumu prom, jo tāda paskata šmauci neviens laupītājs neiekāros.