2012. gada 2. janvārī

Garā un šaurā zālē pie klātiem galdiem sēdēja mūki, mūķenes un citi melnsvārči un mielojās ar sautētām saknēm, klāt piedzerdami skābu vīnu un turēdami galda runas par veselīgu dzīvesveidu un atturību. Man ar bija vieta pie galda. Pagaršoju – saknes bija sājas, vīns pagalam skābs.

Kad rāceņi, burkāni un kāļi bija notiesāti, atnesa saldo, kam klāt pasniedza saldu un garšīgu vīnu. To nobaudījuši, mūki un mūķenes kļuva pagalam līksmi un metās dejot.

Tajā konfesijā, kam mūki melnos talāros un mūķenes sutanās no rudi raiba mēbeļu auduma, bija ļauta lielāka tuvība un viņi dejoja cieši apskāvušies. Bet konfesijai, kura valkāja augstas tūtveida cepures, apskauties vai sadoties rokās nebija ļauts. Tāpēc viņiem vajadzēja vienam otru ļoti uzmanīt, lai iznāktu saskanīga pāra deja. Rezultātā viņu dejošana izskatījās pagalam erotiska.

Devos projām, jo laikus bija jātaisa avīze. Kamēr lidostā pētīju kustības sarakstu, man teica, lai ejot uz to lidmašīnu, tur viena vieta uz Rīgu vēl esot brīva. Paskatījos un atteicos. Lidmašīna bija maziņa, virsma pārklāta ar pūkainu dzeltenu materiālu. Ar tādu cāli es nelidošu! Labāk pagaidīšu 55 minūtes līdz nākamajam reisam. Vai varbūt 55 bija biļetes cena?

Gaidīdams izgāju laukā apskatīt gar skrejceļu malām izkārtoto dārzkopības izstādi.