2011. gada 18. aprīlī

Gatavoju piparu bumbu. Malu un jaucu kopā sarkanos un melnos piparus un uzmanīgi bēru čupiņā uz šķīvīša, kas balstīts uz saritinājušos, guļošu kaķi. Kad kaķis celsies, šķīvis kritīs un piparu mākonis juks!

Vēl tai pašā virtuvē (un tā bija kaut kāda pils virtuve) 2 vīri taisījās rādīt, kā pareizi gabalos jāsadala kauta vista. Abiem bija baltas pavāru jakas ar divrindu pogām un augstas, iestīvinātas cepures. Vista — zila, noplūkta, bet ar galvu un nagainām kājām gaisā — gulēja uz koka dēlīša garās letes vidū. Abi vīri kaut ko gari un plaši skaidroja nesaprotamā un mēdīgā valodā. Tad paņēma rokā āvu, un iežmieguši tās garo kātu padusē, mēģināja ar milzīgo kaujasrīku vistai nocirst galvu. Sapratu, ka viņiem nekas nesanāks un tāpēc nav vērts skatīties. Pamodos.