2010. gada 2. jūlijā

Stāvēju meža stigu krustojumā un domāju, uz kuru pusi iet. Stigas bija taisnas, uz visām četrām pusēm labi pārskatāmas un vienādas. Nolēmu iet uz ziemeļaustrumiem. Drīz vien stiga pagriezās uz ziemeļrietumiem un tad sākam pavisam līkumot uz rietumu pusi, un pinās pa vaivariņiem un viršiem gar puplakšiem noaugušu purva malu. Ik pēc pārdesmit metriem purva malā bija sašķiebušās, norūsējušas dzelzs plāksnītes ar uzrakstiem latīņu valodā par piemiņu purvā nogrimušajām aizlaiku būvēm.

Krēsloja. Tuvojās purva mošķu laiks. Tāpēc nopriecājos, nelielā pakalniņā ieraudzīdams ložmetēja ligzdu. Nocietinājums bija būvēts kā milzīga čuguna pienmašīna, kur ložmetējnieks tup virsotnē lielā apaļā “piena bļodā”. Ierāpos tvertnē un nospriedu, ka tā tīri pasekla, šāvējam krietni jāpieliecas. Lai paslēptos aiz bļodas malām. Ložmetējs nebija sevišķi labs. Hočkisa konstrukcijas. Bļodas dibenā bija ar pulētu klapi aizsegta lūka, kura atvērās, ja parāva aiz speciālas virves. To parasti izmantoja ievainoto ložmetējnieku evakuācijai pa pazemes ejai. Lūkas virvi pēc komandieru pavēles kaujas laikā raustīja speciāli dresēti vilki.

Sakārtoju sametušos ložmetēja lentu, un sāku gaidīt, kas no purva miglas vāliem sliesies pirmie mošķi. Tā kā karš sen beidzies un aizvaru apkalpojošie vilki bija palaisti aļņa trenkšanas atvaļinājumā, biju pilnīgi viens. Tālumā grieze grieze. Un miglas vāli kāpa arvien augstāk un augstāk.