2008. gada 19. maijā

No Brīvības pieminekļa sākās gājiens uz kaut kādu koncertu. Tā kā dziesmu svētki. Viens vīrs pa priekšu ar karogu. Rindu rindas ļaužu nopakaļ. Lai apdzītu dziedātāju gājienu un laikus tiktu skatītāju vietās, no kurām kaut ko var redzēt, braucu ar metro. Tā kā tas bija automātiski vadītais, nosēdos pašā priekšā, lai redzētu parastajā metro neredzamo tuneļa ainu. Diemžēl vagona priekšējā sienā bija caurums un kurpju purngali līda pa to laukā. Sala pirksti. Izkāpu stacijā pie Elizabetes ielas. Pa stacijas pāreju tuneļiem braukalēja puišeļi ar oranžbalti krāsotiem vienriteņiem. Esplanādes laukums jau bija skatītāju pilns. Ne ko redzēt, ne dzirdēt. Citi ļaudis sēdās uz soliņiem metrostacijā, lai skatītos translāciju reklāmekrānos. Tā kā to pašu var darīt mājās, devos prom.