Kādā ēstuvē gaidīju un rakstīju G. vēstuli. Uz dažāda izmēra papīra gabaliem un stērbelēm. Ātri un pavirši.

Ēstuvi taisījās slēgt un es centos pierunāt viesmīli pieņemt vēstuļu vīkšķi uzglabāšanā, lai atdotu G.

Viesmīlis negribēja ņemt, jo varot būt personīga informācija. Es rādīju lapeles un skaidroju, ka par to nevajag uztraukties. tik un tā neviens tajos ķeburos neko nevarēs nedz saburtot, nedz saprast. Re, „a“ no „k“ nevar atšķirt, un uz tās lapas vispār ir vieni vienīgi 5 simbolu virkņu stabiņi.

Beigās piekritu, ka viesmīlim nav mani papīri jāglabā, un gāju prom. Pulkstenis rādīja bez 5 minūtēm 10 un nevarēju saprast vai ir rīts, vai vakars. Ja rīts, tad un autoostu var nesteigties. Līdz autobusam vēl ir laiks. Ja vakars, tad steigties par vēlu, jo vēlais autobuss ir atcelts un nekur vairs neizbraukt. Kad pamodīšos, noteikti jāpaskatās kādā digitālā pulkstenī, lai noskaidrotu, vai rīts, vai vakars.

Pamodos, paskatījos pulkstenī. Bija 10 minūtes pāri 5.

Sanāk, ka iekšējais pulkstenis man dikti precīzs, tikai sapņa/nomoda robeža datus invertē