2011. gada janvāra 2. nedēļā.

Lielā, ar spoguļiem rotātā zālē sulainis baltā frakā, kas izšūta ar zelta pāviem, ieveda nošņurkušu kapteini ar bakurētainu seju. Kapteini laipni sagaidīja ģenerālis blatā, ar zelta pāviem izšūtā mundierī, apsveicinājās un aicināja piesēst pie sava galda stūra, lai uzrakstītu iesniegumu pieteikties par jaunizveidojamā tanku poligona priekšnieku.

Ģenerālis paklusi smīkņāja par kapteiņa rakstītprasmi. Piemēram: vārdā Eifelis viņš ielaida 2 kļūdas [Nezinu, kāds sapnī Eifelim bija sakars ar tankiem.] Bet ko var gribēt. Aiz smalkuma lietvedību kārtoja franču valodā, kas nebūt nebija nedz kapteiņa, nedz ģenerāļa dzimtā valoda. Bet ne jau rakstītprasme te galvenā. Valdība bija tanku poligonam nopirkusi zemes gabalu blakus kapteiņa dzimtajai muižai. Kapteinis bija bruņu lietās liels lietpratējs. Un bija nolemts viņu iecelt piemērotajā amatā.

To visu, sēdēdams atpūtas krēslā kaimiņa istabas stūrī, lasīju necilā, pabiezā, pelēkā kāda krievu klasiķa kopoto rakstu nezin kurā sējumā. Citu tā autora sējumu plauktā nebija. Romāns solījās būt interesants un es uztraucos, ka nedabūšu tam turpinājumu. Uzšķīru satura rādītāju un ieraudzīju, ka tur skaidri nodrukāts — romāns aizņem no sējuma 26%.