2010. gada 9. oktobrī

Šķirstīju padomju laikos izdotu ābeci un sāku lasīt grezni ilustrētu pasaku ar interesantu nosaukumu «Stikla vārna». Tikai nekur par nekādu vārnu nebija ne runas. Sākumā no šķības būdas izlīda greizi un paģiraini kolhoznieki, kas ilgi žāvājās, kasījās, urbināja degunus un nekādi nevarēja sākt ķerties pie darba. Tāds kā kombains, kā pļaujmašīna arī bija greizs, ar daudzām un dažādām nesaprotamām detaļām, ragainiem pīķiem, pļaujamspārniem, kloķiem un klaņiem. Bija hederis priekšā un bija hederis pakaļā. Uzparikte, skrituļiem griežoties, klanīdamās un žvadzēdama, kūlās pa lauku uz priekšu.

Pēc tam pasakā bija kaut kas par kolhoznieku kāzām. Tās notika «Vārpniekos». Ilustrācijām bija 50.–60. gadu melnbalti foto. Fotogrāfiju parakstos, lai uzsvērtu tautu draudzību, viens otrs vārds bija atstāts netulkots.

Šķīru tālāk un tālāk, bet virsrakstā solītā stikla vārna kā neparādījās, tā neparādījās.