2010. gada 24. janvārī.

Mazdārziņu kolonijā kādā zemes gabalā bija ierīkota nelegāla suņu audzētava, kas specializējās tikai uz jebkāda izmēra balti raibiem suņiem. Tajā par algu aploksnē piepelnījās trūcīgs bioloģijas students, kas bija ļoti pieķēries mazam brūni baltam mopsītim. Lai mopsīti nepārdotu nežēlīgai nākamajai saimniecei, students nolēma to nozagt.

Cīņai pret pēddziņiem, pārāvis kājās svešās piesviedrētas botas, un vietas, kur staigājis, bagātīgi salaistīdams ar vārošu ūdeni, viņš kucēnu iebāza azotē un devās prom. Bet necik tālu netika, jo tūdaļ sacēlās trauksme un nežēlīgā mopša pircēja kopā ar audzētavas saimnieku izsūtīja patruļas motociklos ar blakusvāģiem meklēt nezināmo zagli ar kucēnu.

Students ar visu suņuku azotē paslēpās alā zem līkas priedes saknes. Knapi ielocījās – viena kāja palika laukā. Un meklētāji viņu nevarēja atrast, lai staigāja apkārt un teju vai bradājās pa laukā palikušo kāju. Kamēr kāds pret to nepaklupa.

Tad atrastais students, negribēdams padoties, metās iekšā dūņainā dīķī, kur, meklēdams gaisu pakrastes sakņainā kūdras krasta gaisa kabatā, atrada kaut kādu lūku.

Lūka veda pirms gadu tūkstošiem pamestā aizlaiku progresoru kosmosa kuģī, kas kaut cik vēl bija saglabājis savas darbaspējas un students gan varēja nomazgāties šaurās, nodzeltējušas un saplaisājušas plastmasas dušas kabīnēs, gan papļāpāt ar nogarlaikojušos kuģa mākslīgo intelektu. (Kur palika zagtais mopšelis, nav zināms.)

Kuģis apgalvoja, ka students esot tiešs pēdējā komandas locekļa pēctecis, tāpēc viņam pienākoties visas pilnvaras. Un kuģis viņam palīdzēšot viegli paslēpties no audzētavas ķērājiem.