2012. gada 22. martā

Sapnī kopā ar Jura omammu mazgāju Dundagas tirguslaukumu.

Pašā laukuma vidū kāds tirgonis bija izlicis bagātīgu mazu bērnu apavu kolekciju. Tai apmazgāju apkārt.

Atnāca divi dienderi, apsēdās uz soliņa un vīpsnāja par manu nodarbošanos. Es atbildēju, ka man ir darbs un iztika, tāpēc varu atļauties izklaidēties arī ar tirgus laukuma mazgāšanu. Bet viņi tikko ir izkāpuši no autobusa pēc brauciena uz NVD, ne viņiem darba, nedz viņi kādam vajadzīgi. Vienam dienderim bija zili baltas bikses un smailpurnu kovboju zābaki.

Pienāca vakars un mazgāšanu pabeidzu mēnesnīcā. Vēlāk ar nebūtu iespējams ko padarīt, jo sākās mēness aptumsums* - dur kaut ar pirkstu aci laukā, kur nu vēl mazgāt. Izslēdzu gaismu*.

Gaismas slēdzis bija laukuma stūrī. Pamanīju, ka tur žogs pavisam švaks un nelaikā varētu ērti tikt iekšā tirguslaukumā zagt ķiršus. Ja vien ķirši tur augtu.

Aizvēru vārtus, kurus tāpat neviens nekad neslēdz ciet, un, savācis urbjmašīnu, ko vajadzēja laukuma mazgāšanai, gāju pa naksnīgo ielu mājās.