2020. gada 23. septembrī

Iepirkos. Kasiere prasīja, vai ar tik mazu kāpostgalvu man pietiks. Viņa nevarot tik vieglu nosvērt. Lai es ņemot lielo. Bet man tik lielu nevajag! Tad ieraudzīju, ka atsevišķā plauktā stāv kālis. Ņemšu to! Kasiere prasīja, vai es esot ar mieru, ja čekā būšot nevis “kālis”, bet “sula”. Tas esot pārpalikums no neizspiestas dārzeņu sulas. Jā, protams, man ir vienalga, kā kases sistēmā tas iereģistrēts. Pirkums maksāja 7,10. Pēc tam kasiere kā lielu retumu čukstus piedāvāja “ar zīlēm barotu vāveru sulu”. Atteicos.

Piedalījos strīdā, kas garšīgāks — biešu salāti vai uz iesma cepti Dienvidamerikas krokodili. Slavēju krokodilu gaļu un nemaz neklausījos argumentos, ka no viņiem var dabūt briesmīgu parazītus. Gāju pa gaiteni, nesdams rokās divas krokodilu galvas. Pa gaiteni ar skrejriteņiem braukājošie bērni apstājās un sāka spriest, ka es tur nesu — krokodilus vai pīles. Izgāju pa durvīm gaiteņa galā uz plašas terases, kas karājās pār krāčainu upi, un sāku grilā kurināt uguni, kur tās krokodilu galvas gatavot.