2010. gada 17. oktobrī

Ar autobusu braucu no Talsiem. Cīruļos izkāpu, lai paskatītos, kā restaurēta Cīruļu mazbānīša stacija. Stacija bija atjaunota ļoti rūpīgi. Pat stacijas priekšnieka greizā vistu kūts piebūve bija uzcelta no jauna tieši tāda kā 20. gadu fotogrāfijās. Sliežu ceļi un pārmijas gan dārguma dēļ nebija izbūvētas. Līnija aprāvās dažus soļus no stacijas košā īrisu dobē. Uz sliedēm apskatei bija atstāti pāris vagoni, bet blakus — vientuļš semafors.

Vasaras pēcpusdiena jauka, nekur nav jāsteidzas, tāpēc nolēmu izmest kādu līkumu uz Valdemārpils pusi, lai paskatītos, vai tur no mazbānīša nav kas vairāk saglabāts.

Pļavas ziedēja pieneņu pilnas. Bānīša estakāde koka baļķu vietā bija sakrauta no sarkanām, resnām māla caurteku caurulēm. Glīti neizskatījās.

Uz Lubezeres pusi tālāk braucu ar Jura vienriteni. Kā jau iesācējam, negāja neko labi. Bet, ja brauca pa kartupeļu vagu, nevis līdzenu taciņu, tad uz priekšu tiku stabili un sānis negāzos. Turpat sapnī nospriedu, ka vienritenis labāks un drošāks transporta līdzeklis par Jura nenopirkto sarkano «Eclipse», jo ar to taču vienā sapnī iebraucu upītē pie kolhoza kantora.