2013. gada 27. novembrī
Konfigurēju ugunssienu, lai cīnītos ar mēstulēm. Tik un tā saņēmu dekoratīvo mājas žurku skaistumkopšanas salona reklāmu, kas mēģināja iegalvot, ka šosezon esot modīgi baltās žurciņas krāsot ar zili lillā pandu plankumiem. Tām, ko pie viņiem krāsošot, astes ievaskošot pa velti ar bišu vasku no Altaja kalniem.
2013. gada 26. novembrī
Naktī pils vārtu rūmes dziļākajā stūrī kādi kaut ko raka. Es gāju viņus baidīt prom. Četrrāpus, sprauslodams un apsedzis galvu ar noplīsušu grīdas lupatu.
2013. gada 8. augustā
Seminārā par ziepju vārīšanu kausēju mazā kubveida karotītē kaut kādu bīstamu un kodīgu sārmu. Pēc tam karotīti pa caurumu iebīdīja mazā ozolkoka lādītē un tur izlēja. Lādītei sānā bija 3 kvadrātiski caurumi, katrs savā augstumā, lai lādīti aizpildītu vienmērīgi. Pēc tam tālāk ziepju masu jauca un maisīja no kabača gala grebtos traukos.
Teātrī vēl bija atlikušas 3 stundas līdz izrādes sākumam, tāpēc aizgājām pa pāreju uz blakus ēku paslidot ar skrituļslidām pa tās garajiem tukšajiem gaiteņiem. Mājā viss bija vienos noputējušos spoguļos un zeltītos baroka kokgriezumos. Lai labāk varētu apskatīt, ar lupatu notraucu tīmekļus no kādas gleznas. Spogulī pamanīju, ka bikšu stara noplīsusi un varu, to piebraucot ar skrituļslidu, paklupt. Parāvu bikšu staru ar visu noputējušo baroka mežģīni augstāk un pārvācāmies uz blakus ēku – pamestu daudzstāvu autostāvvietu, kur lielāks plašums slidošanai.
Pienāca laiks domāt par mājās tikšanu. Tā kā uz Rīgu biju atbraucis ar A.H., zvanīju viņam, vai varēšu arī mājās tikt. Un lauzīju galvu, kā lai aprakstu kur esmu. Tā kā Maskavas priekšpilsētā kaut kur starp sarkano un dzelteno ķieģeļu noliktavu rajoniem. Nez cik tālu no Jaunatnes vai Operetes teātra pa slēgtām pārejām un tukšām ēkām var aiziet? Bija agrs pavasaris un sniegs vairs tikai ēnainos stūros. Iznācu kādā laukumiņā ar tramvaju galapunkta cilpu ap pieminekli kādam amerikāņu 18. gs. politiķim. Pārsvarā vis tramvaji gāja uz Doles pusi, bet 333 numurs solīja vest no *** laukuma līdz Rīgas Domei. Nekā nevarēju izlasīt laukuma nosaukumu, lai pateiktu A.H. pa telefonu, kur esmu. Dome bija pasūtījusi greznas hologrāfiskas plāksnītes, kur no kreisās puses varēja izlasīt tā politiķa laukumu, bet no labās puses — Brīvestības laukumu. A.H. apskaities atbildēja, ka mani nevedīšot, lai es pazvanot ap Jāņiem.
Sēdēju Arvim blakus mašīnā un jau braucu mājās uz Dundagu. Kad bijām jau tikuši līdz diļļu dobei Cīravā aiz vecāmammas malkas šķūnīša, pēkšņi Arvim pazvanīja telefons. Viņš uzklausījis kaut ko strupi atbildēja un nolika klausuli. Es nesakarīgi zvanot viņam jau piekto reizi! Pats gan atceros vienu zvanu. No tā laukuma, kad man lika līdz Jāņiem atšūties. Tas esot bijis 3 mans zvans.
Sanāk, ka pēc tā daudznosaukumu laukuma vēl kaut kur staigāju pa paralēlām pasaulēm un turpinu telefoniski terorizēt A.H. Labi, ka nekāpu tramvajā, sazin kur tad būtu aizbraucis!
2013. gada 11. jūlijā
Sapnī braucu ar tramvaju pa Dundagu. Kompostrējot pamanīju, ka kopā ir salipušas 2 biļetes. Laukā kāpu galapunktā. Tur, kur vecos laikos autopietura. Izkāpis piedāvāju otru biļeti Dacei, lai brauc tālāk, bet viņai 6. numurs nederēja. Viņa uz blakus perona gaidīja 11. numuru
2013. gada 20. maijā
Rādījās kaut kāds matemātikas uzdevums neregulāra par laukuma dalīšanu 3 vienādās daļās ar 3 stariem. Staru sākumpunktu varēja meklēt divējādi – digitālā un analogā ceļā.
Par analogo rēķinātāju kalpoja govs, kas, tajā laukumā kaut kā īpaši ganīta, pēc tam parādīja staru sākumpunktu, nokraujot īstajā vietā pļeku.