2021. gada 31. decembrī

Devos pie ārsta. Reģistratūrā nevarēja atrast manu kartīti, gribēja iesmērēt svešu. Teicu, ka manējā ir visbiezākā un ar sarkanu muguriņu.

Pa ceļam uz kabinetu apskatīju māsiņas pievienotos pielikumus — kaut kādas anketas par ogļhidrātiem un šķiedrvielām. Laikam dakteris specializējas gremošanas vainās.

No daktera kabineta ķērkdams izsprāga laukā kāds neapmierināts vīrietis. Dakteris acināja mani iekšā un, mēzdams kopā stikla lauskas, atvainojās par jucekli. Lai es piesēžot uz dīvāna, viņš tūlīt, tūlīt visu sagatavošot pēc vecās modes, jo datora šodirn viņam vairs neesot.

Māsiņa ienesa ārstam parakstīt papīrus. Ārsts teica, ka vajagot sagatavot slēdzienu par tāda un tāda profilaktisku iesēdināšanu uz divām dienām. Tāda? Viņš jau sēžot par vakardienas dzēruma kautiņu. Nē, brāļa, kurš, ja nepieņemšot mērus, parīt saasinājuma dēļ izdarīšot noziegumu.

Māsiņa aizgāja. Dakteris no skapjaugšas nocēla noputējušu iekārtu, apslaucīja un nolika uz galda datora vietā. Iekārtas paraboliskajam šķīvim pielipinājis milimetru papīru, viņš izritināja un pieslēdza man vadus. Pašrakstītāja sviras sāka staigāt turpu šurpu un uz papīra šķīvī zīmēt tādas kā Lisažū figūras, tādus kā giljoša zīmējumus.

Un tik zīmēja un zīmēja. Drīz vien papīrs bija vienmērīgi sašvīkāts melns. Dakteris ar cirkuli dziļdomīgi salīdzināja attālumus starp tikai sev vien saskatāmajiem švīkājuma punktiem un kaut ko rakstīja ambulatorajā kartiņā.

Pamodos, diagnozi neuzzinājis.