2012. gada augusta vidū.

Šķiet, ka kaut kādi mājieni no Marsiešu hronikām, kaut kas no Ketari un Jeho?

Gāju pa tiltu pāri kādai platai, bet pasusējušai upei. Tilts vēl bija tīri labs. Pilsēta pretējā krastā gan slīga smiltīs, bija mazliet apdrupusi un patukša. Es gan visam cauri brīžiem varēju tā saskatīt agrāko laiku dzīvās un zaļās pilsētas rēgu.

Dzīve pilsētā bija panīkusi tāpēc, ka bija izsusējis iedzīvotājiem pieejamais maģiskais lauks, ko viņi bija paraduši izmantot saimniecībā un sadzīvē. Patiesībā jau primārais maģiskais lauks bija pilnā spēkā, tikai tos izmantot spējīgu cilvēku vairs nedzima. Pilsētā dzīvoja vairs tikai daži sekundāro lauku aizsniegt spējīgie. Sekundārais lauks bija ļoti plāns. Visiem pārējie – terciāro maģisko spēku izmantotāji bija palikuši pilnīgā sausumā.

Sekundārie spēki bija blakusefekts vai pārpalikums no primārā lauka izmantošanas. Un terciārais radās, ja kāds lietoja sekundāro. Tā nu ķēdīte nedarbojās un dzīve gāja uz postu.

Pie kāda krāmu veikaliņa vējā čīkstēja izbalojusi, greiza, ķēdēs iekārta izkārtne. Man otrajā plānā rādījās, ka izkārtne sašķiebusies un neona burtiem pārtrūcis strāvas vads. Uzkarināju to uz āķa un saspraudu kopā vadu. Burti iedegās.

No tā dekoratīvajām ķēdēm pazuda rūsa pirmajā plānā un izkārtnes dēlis arī sāka mirdzēt visā māksliniek koši triepto krāsu godībā. Un vada saspraušana mūsu pusē atbilst maģiskajai darbībai ar primārajiem spēkiem tajā pusē. Bet primārā burvestība inducēja bagātīgu plūsmu sekundārajā laukā, kas pēc darbošanās izslāpušajiem ļāva mesties savas jomas darbos. Un tas savukārt bagātīgi pielēja terciāro maģisko lauku. Un pilsētā aiz prieka sākās lielum lieli svētki.

(Ieguvums sekundārajā laukā bija vienāds primārā maģiskā darbībā izmantotā daudzuma kubu. Tāda pati saistība starp terciāro un sekundāro maģisko lauku.)