Evakuācija: Kosmiskā ziepju opera

2015. gada aprīlī

Spaņojis un pierakstījis G.G.

Tātad, strādāju es transporta firmā, kas pamatā nodarbojās ar sīkiem pārvadājumiem - pāris ģeologu uz vienu planētu, pāris makšķernieku uz citu. Protams, šad un tad izpildījām valdības pasūtījumus - pamatā vadājām dažādu augsskolu viesus pa filiālēm, jo pašām augstskolām neatmaksājās kosmosa kuģus turēt. Šoreiz valdība palūdza evakuēt no vienas terminējamas planētas divas ierēdnes. Ģeoloģisko problēmu dēļ (vēlāk) planētu bija paredzēts pārtraukt apdzīvot, tāpēc valdība ik pa laikam no turienes savāca savus kadrus, ja kur citur parādījās kāda vakance. Vērtīgākos kadrus, protams, savāca vispirms, piemēram, futbola komandas bija evakuētas pirmām kārtām jau labu laiku atpakaļ jo pats vienu vedu - kā tagad atceros, kā pasažieru tilpnē palaidu miega gāzi, lai nomierinātu satrakojušos vārtsargu, kurš kosmosa kuģī pēkšņi sajutās kā vārtos. Starp citu, no tā laika pēc firmas vadības lēmuma, kas tika atbalstīts valdībā, visus klientus pārvadāja „atslēgtā“ stāvoklī.

Nolaidos es kā pēc instrukcijas - norādītajās koordinātēs lūkoju pēc nedzeltena laukuma. Tāpēc, ka sporta pasākumi uz planētas vairs nenotika, pamatā visa planēta bija nokrāsota dzeltena, lai kosmosa kuģi nenolaistos uz nabaga iedzīvotājiem, kas tai brīdī potenciāli laukā centās sevi kaut kā izklaidēt. Beigu beigās sanāca nolaisties kādas daudzzīvokļu mājas mišuku laukumiņā (Ja jūs domājat, ka tas bija līdzīgs manas sētas laukumiņam - nē! Tas bija vēl mazāks - tikai divi mišuki, bet ceriņi apkārt bija kuplāki un asfalts kādus 150 gadus vecs.) Turpat netālu slīpā tusēja sadzīves tehnikas remonta robotu (STRR) brigāde ar brigadieri centrā. Brigadierī iemontētā ne pēdējās versijas cilvēka saskarne to padarīja galvas tiesu garāku par pārējiem, tāpēc ikviens uzeiz varēja pateikt, kurš tiem ir boss. Te nu mēs esam nonākuši pie stāsta par planētu un tās iemītnieku nelāgo likteni.

Tūlīt pēc planētas kolonizācijas viss gāja pa pirmo: Zemes tipa planēta - ne pa siltu, ne pa aukstu, ne drausmīgu vietējo mošķu, ne arī prātīgi kas ēdams. Kā varēja saprast, planēta vēl formēšanas stadijā un līdz daudzšūnu dzīvībai vispār pat nebija attīstījusies - tikai pāris formu amēbas (mikroskopā - punktiņi un strīpiņas) un zaļaļģes. Kolonizācijai - ideāli. Bet tad pēc pāris gadsimtiem, kad planēta jau bija pilnībā apdzīvota un apbūvēta, tauta atklāja iemeslu neizskaidrojamiem ugunsgrēkiem, nelaimēm un citām katastrofām, kas šad un tad nogremdēja kādu Titāniku, nogāza Dvīņu torņus vai sabojāja durvju slēdzenes. Cilvēki parasti cieta tikai sekundāri vai arī, ja paši līda nelaimē. Izrādījās, ka cilvēka darbības rezultātā no planētas dzīlēm vietām pacēlās savdabīgas zaļganas sprāgstošas gāzes [3] mākoņi vai mākonīši, kas gaisā ar laiku eksplodēja. Pie tam, tikko izplūdusi, tā bija zaļgana, un liesma to uzreiz pat neaizdedzināja. Bet, kad tā ienācās, tā palika caurspīdīga un sprāga pati no sevis kā petardes - pakš, pakš, pakš. Vispār jau, tā varēja sprāgt arī pārejas stāvoklī - iebraukušie ģeologi un zinātnieki nekādi nemācēja to paredzēt, tādēļ arī beidzot sapratu, kāpēc uz šamo planētu tik daudz ģeologus sanāca vest - te viņi sprāga kā mušas vārda tiešā nozīmē. Bet vietējie tantuki vairāk vai mazāk jau prata gāzes mākoņus atšķirt un prognozēt, kā kurš mākonis uzsprāgs, un, vakaros, pie mājas uz soliņiem sēdēdamas, lika derības. Māju kāpņutelpas sacentās cita ar citu, un bija pat konkursi planētas mērogā, ko sponsorēja valdība - kā zināms, citu sporta spēļu, ko vērot, vairs nebija, tādēļ ikgadējais planētas šovs bija jo sevišķi krāšņs.

Šobrīd var arī paskaidrot, kāpēc turpat pie miskastēm atradās STRR brigāde. Proti, lai kaut kā vēl piesaistītu cilvēkus planētai un kompensētu izdevumus par uzspridzināto vai sabojāto sadzīves tehniku, pie mājām tika izvietoti šie roboti - ja clvēkam kas saplīsa, viņš mantu vienkārši nonesa (nometa, ja nekas daudz nebija palicis pāri) pagalmā, bet STRR brigāžu uzdevums bija šo tehniku vai nu saremontēt, vai izmest miskatēs. Par pašiem robotiem var teikt, ka pēc skata viņi bija līdzīgi Tik-Tak reklāmā redzamajiem, bet pēc funkcionalitātes - „Despicable me“ [4] redzamajiem tēliem. Ar intelektu viņi noteikti neizcēlās, bet to viņi, kā likums, kompensēja ar centību un neatlaidību. Gadījās pat dzirdēt stāstus, ka, piemēram, sētā izlikts vecs portatīvais nakts laikā ticis uzlabots līdz jaunākajam modelim. To gan centās novērst speciāla Antiapgreida policija, bet stāsts nav par to. Lai vai kā, pašvaldības šos robotus uzturēja, atjaunoja hārdwari un softu - citreiz pietika pāršūt programmatūru, bet roboti paši sevi apgreidoja. Tātad, nolaidos es un gāju meklēt savas ierēdnes. Viņām bija jābūt valdības mājā, kuras iekštelpu arhitektūra bija kaut kas pa vidu Labirinta [5] beigās rādītās pils un Avalon [6] arhitektūrai. Vēl visi logi bija tādām smagām biezām apmalēm/rāmjiem apkārt. Ēku es atradu, bet ierēdnēm vēl bija jātiek klāt. Lieta tāda, ka gadu gaitā ofiss bija sastādījis grafiku, kurā dienā gāze kurā kabinetā sprāgs. Šo grafiku viscītīgāk nācās ievērot apkopējām, jo viņām no atbilstošā kabineta viss bija jāpārnes uz darbam drošu telpu. Man kā iebraucējam šis grafiks, kas goda vietā bija izkarināts lejā foajē, bija ķīniešu ābece, jo rakstībā laika gaitā burti bija aizvietoti ar vietēja izdomājuma simboliem, kas stipri atgādināja maiju rakstus. Pēc tāda paša principa mēgināju arī to lasīt un izfunktierēju kabinetu, kurā manām dāmām bija jābūt. Kā vēlāk izrādījās, sapratis biju nepareizi, bet tikai tāpēc, ka dāmas bija no Zemes un aptuveni tādu pašu loģiku kā citiem zemiešiem, atbilstošajā kabinetā viņas atradu, jo viņas bija kļūdījušās tieši tāpat. Lai vai kā, bet minētajā telpā kopīgi piedzīvojām 100 petaržu sprādzienus - lai neizprovocētu lielo būkšķi, sprādzienu laikā kustēties nedrīkst, lai arī sprāgst turpat pie auss. Apdulluši un pusdzīvi pēc maldīšanās pa ofisu labirintiem tikām saules gaismā un gājām uz manu transportieri. Pa ceļam redzējām, kā maiznieks maiznīcai bez logiem attaisa durvis un pa durvīm izlaiž ārā lielu zaļu mākoni. Tantuks uz soliņa teica - nu, tas jau nekas nebūs. Tā arī bija - mākonis ar dobju būkšķi izgāza durvju stiklu un nekas vairāk. Maiznieks nolamājās - nu, cik var, un ņēmās mainīt durvju stiklu, jo uz tā bija maiznīcas darba laiks.

(Šai vietā acīmredzot apziņa sāka saprast, ka tas viss ir ok, bet - kur ir sarežģījums/kulminācija?)

Tad nu mēs ejam atpakaļ uz kosmosa kuģi, kad kādā vārtu rūmē es otrā pusē pamanīju helikopterus. Iegājām palūkot. Izrādās, sētā stāv mūsu VIRACa jaunā antena - RT-250, kuru tūliņ krāsos, izmantojot helikopterus. Pastāvējām, paskatījāmies, kā helikopteri (vienā bija Agrītis ;) paceļ gaisā milzīgas sprauslas, kas ar trubām ved uz tankkuģi turpat blakām ostā. Krāsa bija speciāli taisni šim nolūkam taisīta un tankkuģī no cita kontinenta atvesta krāsošanai ar ugunsdzēsēju metodi. Helikopteri pacēlās, sāka krāsot, bet tad milzīgs gāzes sprādziens abus helikopterus satrieca kopā un abi uzgāzās mūsu jaunajai antenai. Bet, tā tā tā bija RT-250, tad tā izturēja helikopterus svaru un tie kā pa kalniņu nošļūca lejā. (Skats bija ļoti labi norenderēts - man pat sapnī žoklis atkārās :) Viss beidzās laimīgi - neviens bojā negāja, lai arī vienam pilotam bija 14 lūzumi. Agrītis izlīda no degošā helikoptera un to tik vien teica, ka nu būs jākrāso ar roku.

Pēc šī negadījuma devāmies atceļā, jo sapratu, ka uz šīs planētas nav veselīgi uzturēties pārāk ilgi. Tikko parādījāmies uz nokalnītes, kas veda lejup uz laukumiņu ar miskastēm, pretī steidzās STRR brigadieris ar svītu un nepārtraukti centās par kaut ko atvainoties - ka nav viņiem tādu specializētu darba rīku, nav viņiem pēdējo modeļu apgreidi ieprogrammēti, ka pašvaldība nepērkot viņiem atmiņas apgreida moduļus, par ko es biju diezgan izbrīnīts, bet noreaģēju tikai uz pēdējo un izmetu - bet, kā - flašatmiņa tač tagad ļoti lēta! Uz ko brigadieris viltīgi pasmaidīja un teica - nu, tagad jau ir arī kaut kas labāks! Kas mani samulsināja vēl vairāk. Kad ieraudzīju, pa ko viņš runā, apstulbu pavisam un sāku taisnoties dāmu priekšā - ē, mūsdienās atsaldēšanas tehnoloģijas ir ļoti labi attīstītas un mums firmā ir viss nepieciešamais, lai atsaldēšanu veiktu kvalitatīvi (pie tam intensīvi domājot, kur firma varētu dabūt visu nepieciešamo aprīkojumu nebankrotējot), pie tam, ka tāda tagad ir prakse un viņas tāpat būs atslēgtā stāvoklī un neko nejutīs.

Jo centīgie roboti manu transportieri bija „saremontējuši“ par starpzvaigžņu ledusskapi.

Izmantotie avoti. (Lai gan te, kā tas pieņemts, būtu jāraksta - jebkāda līdzība ar to un to, vai vispār kaut ko ir vistīrākā sagadīšanās