2012. gada 9. jūlijā

Upesvadu klajuma stūrī pie iebraucamā ceļa stāvēja vaļā zārks ar mumificējušos mironi. Zārka vāks bija taisīts no melna auduma un ar metāla aiztaisāmajiem kā veclaiku somām. Audums laika gaitā bija sairis, klamburi sarūsējuši un vāks pavēries vaļā. Aiztaisīju ciet un sašķiebu uz vienu pusi, lai vairs neveras vaļā.

Savicināju rokas un uzspurdzu gaisā. Gandrīz apsvilināju pēdas uz pļavas malā kurošā ugunskura, kur karstā gaisa plūsma cēlās gar mežmalas ozoliem augšup. Bet vienā mirklī jau biju pāri koku galotnēm. Savicināju rokas enerģiskāk, lai paceltos augstāk un redzētu tālāk, bet nekur netiku, jo biju jau sasniedzis balti krāsotos pasaules griestus.